Gada spontānākās sacensības – Aizkraukles pusmaratons

Esot atvaļinājumā, kādas divas nedēļas nesanāca apgrozīties sociālajos tīklos (izņemot endomondo, kur ievadīju noieto distanci), līdz ar to informācija par gaidāmo pirmo Aizkraukles pusmaratonu man paslīdēja garām. Pa ceļam mājup sāku satraukties par to, ka tuvojas NRM un ka nav pagūts izskriet garo treniņu un nupat ir pēdējā iespēja to izdarīt. Sēžot Frankfurtes lidostā un gaidot reisu uz mājām, atradu wifi un ielīdu noskrien.lv paskatīties, vai neplānojas kāds SSV sērijas koptreniņš. Šajā brīdī pamanīju, ka nākamajā dienā ir augstāk minētais skrējiens Aizkrauklē un ka daži labi pazīstami biedri plāno doties, turklāt vēl meklē tranpsportu. Jūtu nedaudz kāpjam asins spiedienu, jo šogad vēl nav sanācis atklāt sacensību sezonu, lai gan divi Skrien Latvija posmi jau aiz muguras. Iekomentēju, ka varam tikties vagonā un startēt no Rīgas centrālās stacijas 8 ar kapeikām (centiem?).

Ap plkst. 23.00 ielidoju Rīgā un, gaidot somu, ielienu forumā paskatīties, kas pa šo laiku noticis. Artūrs ir uzrakstījis, ka jātiekas trešajā vagonā, savukārt Linda iekomentējusi, ka baigi agri un viņa vēl skatīsies, vai gribēs mosties. Nosmejos, ka man vēl kāds brītiņš paies, līdz tikšu līdz gultai un rīt noteikti nebūšu izgulējusies.

Stacijā satiekamies visi trīs un vēl daži zināmi skrējēji ir manāmi. Cik sevi atminos, Aizkrauklē neesmu bijusi un man patīk jaunas pieredzes. Nogurums no ceļošanas un neizgulēšanās nedaudz ir jūtams. Aiz muguras ir teju 3 nedēļas garš atvaļinājums ar noietiem gandrīz 300km, daudz sarkanā portugāļu un spāņu vīna, un kopumā kādiem trim īsiem skrējieniem. Saprotot, ka šīs nav apmeklētākās sacensības, domās plānoju šodienas mērķus. Man patīk pārdomu pieticīgais, taču arī realitātei un labai pašsajūtai tuvākais rezultāts – nebūtu slikti iekļūt dāmu trijniekā.

Iesildāmies un mazliet aplūkojam trasi

Piereģistrējamies, saģērbjamies, iesildāmies. Iepazīstos ar trasi – lai gan ir daudz salīdzinoši asu pagriezienu, man patīk, ka lielāko daļu trases kāds skries pretī. Būs, kur novērst uzmanību. Ir neliels bažīgums par savu spēju vispār komfortabli noskriet šādu attālumu.

Dienas plāns un šis tas par pasākumu tiek pastāstīts

Bērneļu starts

Trases tiesnese

Laiks ir vēss, bet saulains. Tiek palaisti mazie knēveļi bērnu startā un pamazām sākam stāties uz starta arī mēs – pieaugušie. Apzināti stājos beigu rindās. Šodien tesiens nav programmā. Sarunājam ar Daini, to, kurš Ēriks, ka varētu mierīgi paskriet kopā.

Pirmais jeb mierīgais aplis

Startējam un tā arī darām. Kopā jāskrien četri aplīši – klasika. Redzu Lindas muguru sev priekšā, kas palēnām, bet neatlaidīgi attālinās. Pirmais kilometrs paiet, pļāpājot un čunčinot. Laiks ap 5 minūtēm. Otrajā joprojām pļāpājam un dažas sekundes nometam no km laika. Trešais jau iet uz beigām, kad jūtu, ka iekšā mazliet ir, un aizmūku no Ērika. Ceturtā beigās panāku Lindu un mazu brīdi paskrienam blakus. Vairs nevienas dāmas priekšā nav. Ispējams, tieši šis fakts skurbina prātu turpmākajām darbībām.

Piektajā kilometrā jau jūtos mazliet ieskrējusies un ātrums ir nedaudz, bet palielinājies. Eju tālāk, izvirzos vadībā. Pirmie divi apļi aizrit stabili. Trešajā sāku pagurt un domāt par to, ka vairs nevaru tik ātri paskriet.

Priecīga finišēt

Medālis rokā!

Reizēm nav īsti skaidrs, kurā brīdī rāms skrējiens pārtop tesienā, taču tas savukārt atkal plīsienā. Otrais aplis noteikti bija tesiens, savukārt trešais jau ar plīsienu. Manīju, ka izveidotā atstarpe starp mani un Lindu atkal jau sarūk. Sāka sāpēt kājas. Pulss ap un virs 170, kas nav ne tuvu vidējiem maču pulsiem. Tas nozīmē, ka kājas nevelk. Sāku nedaudz pārdomāt sākotnējos mērķus un domās izshēmoju, ka – ja sākotnējais uzstādījums bija iekļūt dāmu trijniekā, tad iespēja zaudēt vadošo pozīciju un palikt otrajai būtu uzskatāma kā plāna pārpildīšana. Ar šādu domu sevi mierinot, čunčinu jau ceturto apli ar diezgan lielām mokām. Pēdējā kilometrā ar lielu prieku ieraugu Artūru, kurš jau finišējis un atskrējis palūkot, kā es mirstu nost. Aizvelk mani līdz finiša cilpai.

Zefīrs un medaļa

Pasākumu izdodas noslēgt ar augstāko pjedestāla pakāpienu. Viegli tas nebija; lai kā negribēju, tomēr trešā apļa pēdējā km par apli mani apdzina Renārs un Kaimiņš jaunākais, piespiedu sevi nepalaist garām vēl arī Kristapu. Trīs nedēļu atpūta ar ikvakara vīna treniņu tomēr nav tas labākais paņēmiens formas uzlabošanai. Pulss bija mierīgs, bet kājas nevilka līdzi, pēdējā aplī gandrīz izkrita no tās vietas, no kuras aug. Patīkams pārsteigums izrādās arī balvu fonds, kur bez zefīru kastes tieku arī pie nelielas naudas balvas. Šādu mazo maču burvība ir sirsnība un pirmreizīguma sajūta, kā arī iespēja apskatīt kādu neredzētu Latvijas pilsētu. Aizkrauklē skrējējus cienāja ar reti gardu putru un mierīgi varēja tikt pie papildporcijas. Pēdējie zefīri tika sadalīti vēl vilcienā, arī laipnā biļešu pārdevēja stacijā neatteica ar vienu pacienāties.