Pēdējais sezonas pusmaratons (bet ne pēdējais sezonas skrējiens :) )

Saklausījusies, ka Ozolniekos ir plakana trase, kas pateicīga skrējienam un personīgo rekordu stādīšanai, nebija divu domu, ka arī man tas ir jāpamēģina. Ilgi gan vēl nez par ko svārstījos un atšķirībā no citiem skrējieniem piereģistrējos vien divas dienas pirms paša pasākuma. Ozolniekos ir būts vairākas reizes – ļoti gardi var paēst krodziņā „Meka” un Ozolnieku dīķī esmu peldējusies, bet skrējusi vēl nebiju.

23.oktobra rītā savā prātā vienojos ar sevi par diviem plāniem: plāns A – beidzot mēģināt iekļauties 1h 45min (no sava labākā rezultāta jānomet apmēram 3 min), plāns B – kaut kā nebūt noskriet un finišēt ar smaidu.

Laiks ir patīkami dzestrs ar minimālu  vēju, bet bez lietus. Pirmie startē īso distanču skrējēji. Pēc tam jau arī 21km veicēji dodas uz startu – tas atrodas apmēram kilometru no finiša un sacensību centra. Atrodu skrējēju, kas forumā pieteicās šoreiz skriet treniņa režīmā un turēt tempu uz 1:45. Viņš ir ietērpies spilgti oranžā kreklā, nebūs grūti pamanīt. Turpmākās mazliet vairāk nekā 100 minūtes katrā līkumā atskatījos ar lielu cerību šo oranžo kreklu NEIERAUDZĪT (lai izdotos palīst zem cerētā rezultāta).

Img_5835

Uz starta līnijas sastājušies kādi 90 skrējēji. Kopumā jāpieveic neliela astīte un četri identiski apļi. Pirmos kilometrus skrienot, pļāpāju ar Jāni, kas arī grib noskriet zem 1:45. Kādā brīdī it kā attopos, ka ir taču sacensības un nav ko aizrauties ar runām. Domās sadalu distanci trīs etapos – pirmie, otrie un pēdējie 7 km, rēķinoties, ka grūtākie ir pirmie divi etapi. Visgrūtākais izvērtās otrais septītnieks, ko noskrēju ar sāpošu sānu. No sākuma sākas sāpes sāna lejasdaļā, pēc tam pievienojas sāpe tā paša sāna paribē. Šī kaite pēdējā laikā mani piemeklē gan treniņos, gan mačos. Vien trešajā etapā no sāpes izdevās atbrīvoties.

Visu distanci skrēju kāda kompānijā, vien kompānijas bija mainīgas. Pirmā kompānija bija trīs puiši, ar ko kopā noskrējām pirmo etapu. Finiša zonā mazliet sabremzējos, lai padzertos tēju, tādēļ mazliet atpaliku no šīs kompānijas. Jāsaka gan, ka pēdējā aplī viņus atkal noķēru un arī apsteidzu, neskatoties uz to, ka mans temps mazliet bija jau nokrities. Visuzticīgākais bija kāds puisis, kas kopā ar mani noskrēja veselu apli un vēl mazliet.

Img_0199Img_6518

Pret finišu gan arī viņu kaut kur pazaudēju.

Finišā ieskrienu ar kāpinātu tempu, ir spēks arī tam. Apturu pulsometru un man pretī lūkojas neticami skaitļi – 1:42:43. Eiforija nebeidzas, sadzeros tēju, izstaipos un prātoju, kā gan tas nākas, ka tas grūtums, kas piemeklē distances vidū, tik ātri aizmirstas.

23102011622

Man ļoti patīk skaitļi un veikt dažādus aprēķinus ar tiem. Vidējais temps šajā skrējienā – 4:52 min/km, no pirmā pusmaratona nomestās minūtes – 26; ātrākais km šajā skrējienā – 4:42.

Vēl varu piebilst, ka pirmo reizi tiku pie godalgas – medaļas un diploma, iegūstot 3.vietu savā vecuma grupā.

Img_6088

Šobrīd man prātā cīnās divas galējības – mest mieru (jo tālāk jau vairs nav, kur tiekties) vai varbūt mēģināt sadarboties ar kādu treneri… Vēl jau prāta aptumsumā vakar pieteicos Siguldas kalnu „pārgājienam”. 🙂

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

5 responses to “Pēdējais sezonas pusmaratons (bet ne pēdējais sezonas skrējiens :) )

  • saplaxnisArturs

    Tiešām, Ozolnieki pierādīja savu rekordu kaltuves slavu.Foto pēc 3. rindkopas Tev aiz pleca kaut kas spilgts rēgojas….🙂 Tāpēc nekādu miera mešanu.

  • gunao

    Tad jau manīs. Oranžais tiešām ir aiz muguras!🙂

  • Uldis Klavins

    hmm.. Tomeer neatstaaji saapošo sānu mājās, kad brauci uz ozolniekiem?… Varu pastāstīt Tev savus secinājumus par sāpēm sānā… Man ir viena pazīstama fizeoterapeite, kurai man ieminoties par sāpēm sānā, vienmēr ir konkrēta atbilde: ”Tu nepareizi elpo” un vēl kaut kas par neviendabīgu orgānu apasiņošanu dēļ tādas elpošanas….. Visu laiku nesapratu, kā tas ir- ”nepareizi elpoju”, līdz noskrien.lv vienā foruma ierakstā izlasiju gudru teicienu ”vienā ritmā epojot organisms spēj uzņemt vairāk skābekli” .. Tad arī paanalizēju savus skrējienus un konstatēju, ka lielākajā daļā gadījumu sāns sāk sāpēt , 1)kad skrienot aizdomājos par kaut ko un tādā veidā aizmirstu vienā ritmā elpot 2) nometot uz brīdi tempu retāk ieelpoju 3 ) skrienot runāju un nevienmērīgi elpoju tapēc… Manuprāt 3. piemērs ir tieši par to, kas notika, kad Tu parunājies ar puisi😀 … Tādi lūk mani secinājumi par sāpošu sānu.. bet vari arī izdomāt savējos, ja tev savādāka tā sānu problēma kā man :)Starp citu, apsveicu ar 3. vietu ozolniekos! :))

  • gunao

    Paldies, ka dalies ar informāciju un apsveikumi pretī ar to pašu! Man gribētos atrast kādu loģisku izskaidrojumu šai problēmai un, iespējams, Ozolniekos pie vainas varētu būt sarunas, bet treniņos taču es nesarunājos. Turklāt kādreiz tik tiešām dziļas un regulāras ieelpas – izelpas palīdzēja sāpi aizgaiņāt, tad tagad tas vairs īsti nepalīdz. Man ir vēl viena – ceturtā – versija. Iespējams, tas saistīts arī ar to, kas pa dienu ir apēsts. Varbūt pie atbildes drīzāk nonākšu, ja sākšu aizpildīt Skrējēja dienasgrāmatu?🙂

  • Uldis Klavins

    es gan labāk paskriešu, kamēr tu aizpildīsi skrējēja dienasgrāmatu😀 (joks protams) ar ēšanu pirms skriešanas man vesela probleemu vēsture, tapēc parasti sacensību dienā gandrīz neēdu vispār no rīta… tapē varu apgalvot, ka no ēšanas(vismaz man) tas sāns nevarētu sāpēt.Paldies Tev ar par diskusiju- kādas tik problēmas nevar kopīgiem spēkiem atrisināt ,vai ne?:)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: