Pārgājiens pēc burgera. Otrā diena

Nākamajā rītā modāmies ap 8. Ašas brokastis, rīta kafija un esam gatavas ceļu turpināt. Priekšā garākā pārgājiena daļa – ir plāns tikt no Tūjas līdz Salacgrīvai. Atrodu, kā fotoaparātam uzlikt taimeri un uztaisam vienu kopbildi pirms iziešanas. 

Picture_050

Laukā mūs sagaida apmākusies debestiņa un neliels lietutiņš. Ir drēgns, taču nav iepriekšējā dienā piedzīvotā pretvēja, kas kopumā rada sajūtu, ka ir mazliet siltāks. Pavisam drīz sastopam rīta agrumā cēlušos zvejniekus, kas dodas jūrā. Vienam no viņiem atkal uzprasāmies uz kopbildi.

Picture_128

Pludmale sāk palikt arvien akmeņaināka, līdz dažu brīdi ir atrodami vieni vienīgi akmeņi. Tas ievērojami samazina plānoto vidējo iešanas ātrumu. Bija jau piemirsušās Vidzemes jūrmalas īpatnības. Ap Ķurmragu ir vieni vienīgi akmeņi – gājiens / skrējiens pa tiem lieliski trenē līdzsvara izjūtu. Ik pa laikam priecē nelielās smilšu strēles, kur atpūtināt kājas. 

Picture_067Picture_139

Lielāko daļu eju basām savas nelaimīgās tulznas dēļ. Vienu brīdi samanu, ka tajā ir sagājušas smiltis un papēdis riebīgi sāp. Mediķu konsīlijs nolemj, ka vajag paskalot jūras ūdenī – sālsudenim piemīt zināmas dezinficējošas īpašības. Tā arī daru – laiku pa laikam brienu pa ūdeni. Alise nerimstoši slavē savus tracking apavus, kuros viņa gandrīz lido. Paejam garām Veczemju klintīm.

Mūsu pirmā nopietnā pauze ir paredzēta 23 kilometru attālumā no Tūjas – Svētciemā atrodošajos Rakaros, kur jau no paša rīta sapņojam uzēst kādu pastas porciju un desertu. Sasniedzot Vitrupi un saprotot, ka to pārbrist nebūs iespējams, nolemjam doties lielceļa virzienā un turpināt atlikušos kilometrus līdz Rakariem pa to. 

Picture_072Picture_070

 Pa asafaltu iet ir mazliet sāpīgāk, bet ātrāk. Ik pa laikam atskan kāda auto signāltaure – mūs sveicina atbalstītāji.🙂 Asfalta kilometri paskrien kā vēja spārniem, līdz nonākam līdz pagriezienam uz mūsu pusdienu vietu. Šis pēdējais gandrīz kilometrs ir visgrūtākais no visa rīta cēliena – turklāt kādā brīdī pamanām Rakaru ēku, bet secinām, ka, lai uz to nokļūtu, ir jāmet neliels līkums – pa taisno nekādi nevar, ja negribas brist pa pļavas brikšņiem.

Picture_076

Rakaros mūs sagaida ziņas, ka viesu nams gatavojas kāzinieku uzņemšanai, bet kaut ko jau no gatavām lietām mums tomēr varot piedāvāt. Laipnā bufetniece neslēpj, ka gandrīz viss tiek gatavots no pusfabrikātiem. Tas, ņemot vērā augstās cenas, šķiet vairāk nekā dīvaini. Divas no mums tiek pie soļankas, trešā izvēlas dārzeņu salātus. Neiztrūkstošs ir deserts – vismaz tas saskan ar sākonējo plānu. Dzīvojamies pa otro stāvu, kur nav nevienas dzīvas dvēseles, tādēļ atļaujamies izgulties dīvānos visādās interesantās pozās, lai atpūtinātu gurušās kājas.

Picture_145

Pēc maltītes, lai gan īpaši negribas celties, jūtamies atkal spēka pilnas un spriganas, lai pieveiktu atlikušos 7-8 kilometrus līdz Salacgrīvai. 

Picture_078

Aizkātojam līdz jūrai un nespējam slēpt sajūsmu par to, ka ir saulains un no akmeņiem pagaidām nav ne vēsts. Tiesa, jūra šur tur krastā izskatās pēc ezera / purva, kā dēļ prātīgākais, ko darīt, ir iet pa ūdeni ar cerību, ka īsti dziļāks par ceļiem nekur nepaliks un kaut kad jau tas arī beigsies. 

Picture_088

Vairākās vietās virzāmies uz priekšu tikai pa ūdeni, protams, ar basām. Vienā brīdī ūdeni nomaina sauszemes strēlīte. Esam pavirzījušās kādus pāris kilometrus un nolemjam nedaudz atsegties saulei. Šajā brīdī Alise pamana, ka ir palikusi bez saviem apaviem – it kā kādā brīdī sēja klāt pie somas, bet acīmredzot nav piesējušies kārtīgi. Zinot, ka dikti tālu no Rakariem neesam paspējušas aiziet, mierīgu sirdi atvēlam aizskriet tiem pakaļ. Tikmēr ar māsu nedaudz ļaujamies saulītes glāstiem. Tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles. Kurpes laimīgi atrodas un varam brist tālāk.

Kādā brīdī mums pievienojas divi draiski kucēni, kam arī patīk brist pa jūras ūdeni. Viens no tiem ir prātīgāks un paliek, bet otrs, daudz nedomājot, turpina ceļu kopā ar mums. Pēc pārsimts metriem krastā parādās cilvēks, kas varētu būt saimnieks, un sauc suņuku krastā. Tas ne pa kam neklausa. Atrodu zariņu un aizsviežu krasta virzienā. Nostrādā, suns izskrien krastā. Fū, atviegloti uzelpojam un brienam tālāk.

Pēc aptuveni noieta kilometra – ko domājies – suņuks ir atpakaļ! Izskatās, ka pavisam tuvu ir Salacgrīva, nolemjam brist krastā un atkal doties uz lielceļu. Ūdens, lai tiktu krastā,ir tik dziļš, ka suns, pretēji cerētajam, nevis iet, no kurienes nācis, bet peld mums pakaļ. Pa ceļam ir māja, kuras pagalmā sēž sirms večuks. Jautāju viņam, vai pazīst kaimiņus tuvējā apkaimē un ka mums pieklīdis vienu kucēns. “Vai taksis?” viņš uzjautā. Paskatos – melnā krāsa varētu būt vienīgais, kas līdzīgs ar taksi. “Nu līdzīgs ir,” atbildu. “Tad aizies mājās, nesatraucieties.” Šajā brīdī kucēns ieskien pagalmā apošņāt veco vīru. Viņš arī apskata suņuku un norūc: “Tas NAV taksis.” Eh, neņems te viņu neviens, saprotu. Saku – ja kāds meklē, ka mēs ejam uz Salacgrīvu. Ir dusmas uz vieglprātīgajiem saimniekiem, kas savu mīluli nepieskata kā nākas. Nevienai no mums suns nav vajadzīgs.

Tikušas līdz šosejai, piedzīvojam ļoti nepatīkamu situāciju. Kucēns ir muļķītis un sāk skriet pakaļ fūrēm. Bardaks uz šosejas, mašīnas bremzē. Ielecam grāvī un nesaprotam, ko darīt. Viņš sēž ar mums un vismaz neskrien kā neprātīgs pakaļ / zem mašīnām. Sazvanu nakstmāju saimnieci un izstāstu mūsu bēdu. Viņa iesaka iet pāri nevis blakus šosejai un tikt līdz namiņam tādā veidā. Pa ceļam suns paspēj sadusmot pāris večiņas, paskraidīdams pa viņu rūpīgi koptajām puķu dobēm. Mūsu virzienā jūtami neapmierināti skatieni, ka nevaram savākt “savu” suni.  

Viesu nama “Roķi” pagalmā mūs satiek vesela delegācija. Kāds novērtē, ka esam atnākušas ar labi koptu dobermani. Kamēr mēs iekārtojamies namiņā, viņš aizskrien līdzi kādam no sastaptajiem cilvēkiem. Mazliet omu sabojā tas, ka top zināms – namiņā bez mums mitinās vēl bariņš ļaužu, ar ko mums ir jādala vannas istaba un virtuve. Istabiņa gan ir jauka.

Picture_149

Ieturam vieglas vakariņas, pārcilājam piedzīvotās dienas notikumus. Miegs ir labs. Noieti apmēram 34 kilometri, ejot pavadītas 8 ar pusi stundas. 

 

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: