42,195 km.

Iesākot šo rakstīt, es ne vella nezinu, kas tur galā būs. Jo šodien ir sestdiena, bet maratons ir rīt.

Stāstam sākums meklējams augusta vidū, kad saņēmu sms no Sportlat, ka nupat ir pēdējā stundiņa klāt, lai par lētāku samaksu piereģistrētos Valmieras maratonam. “Hm,” aizdomājos. It kā vasaru čakli esmu skrējusi atšķirībā no iepriekšējiem gadiem un kas to zina, vai vēl kādreiz varētu tik labvēlīgi iekārtoties apstākļi, lai pieveiktu maratonu – katra kārtīga skrējēja sapni. Vēl maijā, kad noskrien.lv klubiņš saorganizējās uz koptreniņu, kurā noskrēju 32 km, teicu, ka tas nav man (bija ārkārtīgi grūti). Bet nu, izlasījusi šo nevainīgo ziņu, sapratu, ka āķis ir lūpā. Rezumē – gari nedomājot, veicu reģistrēšanos. Un no tā brīža vairāk vai mazāk sāku satraukties par to, kā ar šo man veiksies. Satraukums pēdējās dienās gan kaut kur ir pačibējis. Zinu tik to, ka viena nevēlos skriet, tādēļ mēģinu izšķirties starp divām TT kompānijām – uz 4h vai uz 3:45. Šobrīd ir 8 vakarā, esmu pabijusi kino un pastaigājusies pa Botānisko dārzu, sāedusies pastu un man nāk miegs. Agri, ne? Čakli piestumjos arī ar Laimas konfektēm “Rīts”, ko šorīt sapirkos kopā ar citiem tikpat noderīgiem pārtikas produktiem. Vēl tikai jāuzmaļ dabīgais želejas ekvivalents (kas man – izrādās – padodas varen gards ar pirmo paņēmienu – banāns, selerijas kāts, dateles, čia, citrona sula, ūdens), jāsaliek somas saturs vienuviet (mīļākais skriešanas krekliņš jau ir sameklēts) un var sākt gaidīt stresu. Līdz 33.kilometram esmu bijusi, bet kas ir aiz šīs atzīmes? To es uzzināšu rīt.

Svētdiena, 8 no rīta. Skan modinātājs un es jūtu, ka man ļoti negribas celties. Pie sevis nosmejos, ka organisms ļoti labi zina, uz kurieni es to vedīšu, tamdēļ pretojas. Minūtes paskrien ātri un man jau ir jābūt laukā, lai uzsāktu ceļu uz Valmieru, kad vēl tikai cīnos ar auzu pārslu biezputru.

Ceļš paskrien ātri, Valmiera ir klāt, saģērbšanās, numuru izņemšana. Stresa joprojām nav, tieši pretēji – jūtos ļoti pat neraksturīgi flegmatiska. Neliels satraukums uz brīdi parādās kādas 5 minūtes pirms starta, kad paklausos austiņās, ko šodien varētu klausīties no mūzikas.

Img_2239

Starts!
Fiziski grūtākie bija kādi pirmie pieci kilometri – kājas šķita tādas stīvas, neiesildījušās. Vietā, kur viens otram sāk skriet pretī, aizrāvos ar pazīstamo (un arī nepazīstamo) sveicināšanu, ka nepamanīju, kur grūtums pagaisa. Drīz pēc tam tika uzsākta TT uz 3:45 apdzīšana. Mazliet vilcinājos, pirms sekot savam brašajam ceļabiedram Matīsam, tomēr nolēmu, ka vajag (tad jau manīs, kas tur beigās sanāks). Dzirdēju vēl nopakaļus Arles komentāru, vai nav mazliet par ātru. “Varbūt arī ir,” nodomāju. No paša starta jau domās iztēlojos, kā finišēšu, ko rakstīšu īsziņās draugiem un ģimenei, kāds gandarījums mani tad piemeklēs un ka vēl vienu ķeksīti varēšu ielikt “to do” sarakstā. Otrajā aplī lielākoties pļāpājām ar apsteigto Emīlu, kas negribēja atstāties un turpināja kopīgi ceļu. Atminos to, ka trešajā aplī lūkojos apkārt un pie sevis domāju, ka visur šeit skriešu vēl tikai vienu reizi un tad viss.
Dsc_8989

Trešā apļa beigās pazaudēju sabiedroto un mazliet saskābu. Ieregulēju skaļāk mūziku, atminējos trako Dženu no “Dzimuši, lai skrietu”, sapurināju matus “Foo Fighters” ritmos un turpināju ceļu uz priekšu. Trešo reizi kalniņš pirms starta/finiša zonas. Lai arī fiziski grūts, tomēr emocionāli pacilājošs trases posms, jo šeit bija visvairāk atbalstītāju, kas ar saviem uzmundrinājumiem deva papildus spēku. Pēc pāris kilometriem nopriecājos ieraudzīt pusmaratonu pieveikušo Dzintaru, kas iepriekš bija solījis ceturtajā aplī nepieciešamības gadījumā pievienoties. Nožestikulēju, ka mūziku nost neslēgšu, un klusējot plecu pie pleca (brīžiem es viņa aizvējā) veicām ceturto apli līdz pašam finišam. Finišs, medaļa, apskāvieni, prieks, sajūsma. Kur ir putra?

Trasē īpaši ar ēšanu neaizrāvos, pirmajos divos apļos notiesāju katrā pa vienai želejai, kuras tika paķertas Tallinas pusītē (un jāatzīst, ka garšīgas, žēl, ka neatminos ne ražotāju, ne nosaukumu – anyone?); trešajā paņēmu no galda līdzi nešanai savu brūvējumu, ko ielietoju ik pa brīdim trešajā aplī. Ceturtajā izvēlējos iet ar tukšām rokām un neko neēdu. Katrā dzirdināšanas punktā padzēros ūdeni un pavisam nedaudz uzlēju uz skausta. 
Brīdī, kad savējie sāk posties uz došanos, saku, ka varbūt noskatāmies apbalvošanu līdz galam. Neviens neiebilst un tieku pie iespējas uzkāpt uz pjedestāla par 3.vietu vecuma grupā. Pēcāk izpētu, ka līdz dāmu sešiniekam un naudas balvai man pietrūka divas ar pusi minūtes, tātad paliku septītā ar rezultātu 3:36:26.
Img_7004
Man Valmierā ļoti patika – gan laika apstākļi, gan dzīvā trase, gan atbalstītāji un visvairāk komandas sajūta. Nevienu brīdi trasē nepaguvu sajusties vientuļa vai garlaikota. Sliecos piekrist tam viedoklim, ka šādiem skrējieniem būtu jānotiek sestdienās, lai var pagūt gan nosvinēt savus sasniegumus, gan nedaudz nākamajā dienā atiet no tā visa. Maratons manā skatījumā vairāk ir tas gatavošanās laiks pirms pašām sacensībām – sacensību dienā tās ir vien dažas stundas un viss. Tad, kad nostājies uz starta līnijas, tavs mājas darbs vai nu ir vai nav padarīts un tajā brīdī vairs neko nevar labot, vien izbaudīt sava darba augļus.

Dažas dienas pēc maratona aizdomājos par to, ka iespējams šur tur dzīvē sevi mazliet apzogu, nenoticot savām spējām. Ne pirmo reizi pierādījies, ka mans ķermenis ir spēcīgāks un izturīgāks nekā esmu par to domājusi. Milzīgs paldies visiem tiem, kas ticēja, iedrošināja, uzmundrināja, uzsita pa plecu un tagad jautā, kad nākamais?

 

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

6 responses to “42,195 km.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: