Apsolītā zeme – Izraēla. I daļa

Latviešu vasaras karstumā dzima doma par to, ka rudenī būtu jāaizlaižās no drēgnuma un jāķer karstums kādā siltākā zemē. Šķiet, jūlijā iepirku aviobiļetes sev un Guntai uz Telavivu, lai apciemotu Zandu un Danielu, kas tur uz laiku apņēmušies dzīvot. Gaidīšanas svētki varēja sākties.

Pirmā ceļojuma diena ir pienākusi jau pirms četriem no rīta – agri jābūt lidostā. Laukā ir +4 grādi, bet, neskatoties uz to, saģērbjos gana plāni, lai, ierodoties Izraēlas vasarā, neizceptos. Lidojums paredzēts caur Kijevu ar pusotru stundu pārsēšanās laika. Viss norit bez aizķeršanās un pēcpusdienā kājas skar trapu Telavivā. Mūs sagaida +32 grādu karstums. Izplūstu plašā smaidā, ko ilgi nevarēšu nodabūt nost. Diezgan neierasti un pat mazliet neomulīgi ir vērot cilvēkus, brīvi staigājam ar kaklā iekārtu ieroci.

2012-10-14_10

Tas un arī pastiprinātie drošības pasākumi, piemēram, somu pārbaudes publiskās vietās, ik pa brīdim atgādina par Izraēlas iekšējiem konfliktiem. Jāpiebilst, ka ikdienā ielās manāms liels jauniešu īpatsvars armijas formas tērpos – šeit 3 gadu ilgs militārais dienests ir obligāts kā 18 gadus veciem puišiem, tā meitenēm – viņām gan mazliet vieglāk, tikai 2 gadi armijā.

Ar vilcienu tiekam līdz vietai, kur mūs savāc un aizgādā uz mājām (pilsētā pie Vidusjūras pavisam netālu no Telavivas – Hercelijā) – skaistu divstāvīgu dzīvokli ar plašu terasi, kur var ne vien ieturēt maltīti, sauļoties, bet arī vingrot.

2012-10-11_152012-10-15_192012-10-11_162012-10-11_17

Pēc iekārtošanās seko gājiens uz vietējo pārtikas bodīti iegādāties šo to uz kārā zoba liekamu. Izraēlā viss maksā dārgi, ļoti dārgi. Par ne pārāk pilnu pārtikas grozu, kurā ir dārzeņi, augļi, kazas siers, humuss, šādi tādi rieksti, rīsmaizītes – samaksājam apmēram 200 šekeļu jeb gandrīz 30 latu.

Sešos riet saule. Gribu iziet paskriet un Zanda apsola paskriet ar mani (ierādīt skriešanas maršrutus), ja izturēšu viņas vingrošanas programmu. It’s a good deal. Gan pavingrojam, gan paskrienam. Viegli nebija un sviedri lija aumaļām. Vēl nenojaušu, ka šo nikno treniņu jutīšu vel vismaz divas dienas.

Otrā diena iesākās agri – īsi pēc septiņiem. Kamēr pārējie vēl saldi dus, nolemju sevi izklaidēt pati pavingrojot. Pēc brokastīm īsi pavaļojos terasē, izbaudot nūdistu sauļošanās priekus. Ap pusdienlaiku dodamies apskatīt pilsētu. Tālāk ceļi ved Nāves jūras virzienā, lai nākamo nakti pavadītu tuksnesī. Priecājos par pa ceļam redzamajiem kalniem, kazām un kamieļiem. Mēģinājums atrast minerālu avotus pēc pāris kilometru pastaigas pa klinšaino krastu beidzas nesekmīgi. Daļēji tādēļ, ka ir jau seši vakarā un ir piķa melna tumsa. Atliekam avotus kopā ar jūru uz rītdienu un dodamies uz beduīnu apmetni tuksnesī (http://zmanmidbar.net/home). Tā ir pieticīga mītne, izklāta ar matračiem, uz kuriem nakšņot, ar sauso tualeti, bieži zūdošu elektrību, tekstila sienām un kartona jumtu. Mūsu divvietīgie apartamenti salīdzinoši vēl ir luksus, jo no kopējās telpas tos atdala auduma sienas. Ir arī savs pluss – ar kaimiņiem vari sarunāties, neizejot no istabas.

2012-10-13_092012-10-12_20

Vakariņās mielojamies ar rīsiem, tofas un puķukāpostu mērci, dārzeņiem, pupiņām un tahini, malkojot Guntas dzimšanas dienai par godu gardu sarkano izraēļu vīnu. Vakars ir vēss un rāms. Daniels kaut kur izrok ģitāru un pāris turpmākās stundas muzicējam un dziedam (dungojam) savam priekam. Mūsu draudzīgajai kompānijai pievienojas arī suņuks. Labi, ka nedzied.

2012-10-12_22

Pamazām ļaudis dodas pie miera. Nakts ir rimta un mierīga, izejam laukā palūkoties zvaigznēs. To šķiet daudz vairāk kā debesīs, kas virs Latvijas. Tas laikam tādēļ, ka tuksnesī nav neviena mākonīša. Atrodu ērtu akmeni un iekārtojos guļus uz tā. Uzkavējos vēl krietnu brīdi pēc tam, kad visi sagājuši apmetnē. Pasakaini. Savā ziņā izraēļiem paveicies ar agro saulrietu, jo viņiem ir vairāk laika vērties zvaigznēs.

Trešajā dienā pamostos, kā ierasts, pirmā. Vēl nav septiņi, kad esam sarunājuši mosties, tādēļ izmantoju momentu, kad neviena nav dušās, atsvaidzinos un atlikušo pusstundiņu paklaiņoju pa apkārtni, pirmo reizi tik tuvu un dienasgaismā skatot tuksnesi.

2012-10-13_062012-10-13_062012-10-13_06

Mati izžūst pāris minūtēs. Pulksten septiņos, modinu pārējos, lai varam laikus doties tālāk. Saule kāpj augstāk un arvien augstāk. Ieturējuši vieglas brokastis, atvadāmies no Daniela drauga Jonatana un pasakāmies par jauko uzņemšanu.

Dsc_0424

Mūsu ceļš tālāk ved uz Masadu – vietu, kas kā pēdējais jūdu nocietinājums krita romiešu armijas pārspēka priekšā neilgi pēc Kristus dzimšanas. Palikušie apmēram 1000 ebreji verdzības vietā izvēlējās kolektīvo pašnāvību (pašnāvība gan bija grēks, bet viss tika noorganizēts tā, ka grēks bija jāpaveic vien pēdējam dzīvam palikušajam vīram). Masadu Hērods uzbūvēja Jūdu tuksnesī klints augšā pavisam netālu no Nāves jūras. Augšupceļam izvēlamies īsāko no takām, kas tomēr nav pats vieglākais ceļš – pavisam slinkie var braukt ar funikulieri.

Dsc_0439

Pusceļā ieraugu norādi “running trail” un mazu brīdi mani pārņem kārdinājums pamest ceļabiedrus un kādu brīdi nodoties skrējienam dienvidus tveicē. Turpinām ceļu augšup un ierodamies Masadā. Te organiski pašķīstam kur kurais, lai apskatītu to, kas no Hēroda pils palicis pāri. Bizantijas baznīcā saglabājušies skaisti mozaīkas raksti; iespaidīgs šķita pirts komplekss, ņemot vērā tuksneša ūdens apgādes sarežģītību. Šeit atrodama senākā aktīvā sinagoga. Krietns daudzums telpu bijis atvēlēts pārtikas krājumu veidošanai. Ielīdu arī dienvidu galā esošajā ūdens cisternā.
2012-10-13_112012-10-13_102012-10-13_102012-10-13_102012-10-13_102012-10-13_11

Pēc pastaigas pa vēstures apdvesto klintāju sekoja ilgi gaidītais floutings Nāves jūrā. Ūdens sāls blīvums ir tik liels, ka ceļ ķermeni kā pludiņu uz augšu. Vari tajā atgulties, aizvērt acis un meditēt. Kaut pile, acī iekļuvusi, gan dedzina ļoti sāpīgi.

Atpakaļceļā uz mājām atrodam vakar neatrastos sēravotus. Temperatūra tajos apmēram +40 grādu, smaciņa kā jau sēram. Nav tas pats, kas sēdēt tajos, zvaigznēs lūkojoties, tomēr ķeksīša pēc ir ok. Blakus joprojām Nāves jūra, aiz tās otrā krastā – Jordānija. Saule nokritusi zemāk un Jordānijas pakalni tās atspulgā izskatās gluži rozā. 

Dsc_04862012-10-13_172012-10-13_172012-10-13_16

Turpinot ceļu mājup, vakariņās piestājam pilsētā ar nosaukumu Abu Ghosh, lai ieturētos libāņu fast food restorānā. Falafels, pita, humuss un dārzeņi. Garšīgi. Pārsteidz izraēļu ēšanas kultūra – viss galds un pat krēsls!! ir ar pārtiku un tas, kas nokritis zem galda, jāslauka ar slotu un tiek savākts paprāvā liekšķerē. Patiesībā arī ielas te ir ļoti netīras, daudz kas tiek vienkārši nosviests zemē. ‘Fast food’ nozīmē ātru apkalpošanu tiešā nozīmē – ēdiens burtiski tiek, garām ejot, nosviests uz galda. Neatstāt vismaz 10% dzeramnaudas esot nepieklājīgi.

Dienu noslēdzu ar skrējienu un lielu nogurumu.

2012-10-14_09

 

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

One response to “Apsolītā zeme – Izraēla. I daļa

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: