Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš*

Sezona iesākās aprīlī, kad vēl sniedziņš nebija nokusis, bet beidzās (tiesa, tad vēl nenojautu, ka beidzās un ka slimības dēļ vienu traku pasākumu nāksies laist garām) oktobra beigās Siguldā, kad bija uzkritis pirmais, nē – PIRMAIS sniegs.

Sezonu kopumā varu sadalīt divās daļās – pirmais pusgads un otrais pusgads. Pirmais, atskatoties atpakaļ, vērtējams kā diezgan neveiksmīgs – pirmā vilšanās LSC pusmaratonā, ka pa ziemu temps ir ievērojami nokrities, otrā vilšanās Rīgas pusmaratonā, kur startēju ar muskuļa mikroplīsumu un noteipotu kāju (nesāpēja, bet bažījos skriet ātri) un trešā vilšanās Ventspilī, pirms kuras sasirgu ar pēdas iekaisumu un nemaz netrenējos, kas arī atspoguļojās rezultātā.

Otrais pusgads izvērtās kardināli atšķirīgs. Piedzīvoju attīrīšanos dažādos veidos, ieviesās diezgan kardinālas korekcijas uzturā, interesēs un attieksmē. Ar Liepājas pusīti un beidzot laboto personīgo rekordu kaut kas noklikšķēja un sākās mana lidojuma fāze. Tāpat Liepājā pirmo reizi izjutu pasākuma garšu, kad pats skrējiens tiek apausts ar sabiedriskajām aktivitātēm un izklaidēm pretstatā iepriekš pierastajam – aizbraucu, noskrēju, devos mājās.

Kuldīgā veicu sabiedriski liederīgo darbu – turēju tempu. Lieki piebilst, ka šāds darbiņš lieliski uzlādē un sniedz pozitīvas emocijas ilgākam laikam. Atskatoties uz fotoreportāžu no Kuldīgas, neviļus jāsmaida – iemūžināti ļoti laimīgi un priecīgi mirkļi.

Kuldiiga_2012_225

Nākamais ievērības cienīgais pieturas punkts bija mans pirmais maratons Valmierā, ko, pirmkārt, noskrēju, otrkārt, noskrēju diezgan labi. Tik labi, ka tagad baidos domāt par otro, jo māc šaubas vai pirmā rezultātu ir iespējams pārspēt. Gan jau ir. Galvenais guvums no šī pasākuma – ievērojama pārliecības pieaugšana par savām spējām, nebaidīties sapņot.

Ņemot to vērā, nebija nekāds pārsteigums, ka Siguldas kalnu maratonam pieteicos uz visgarāko – 55 kilometru distanci. Un nevienā brīdī nebija šaubas par to, ka tas ir paveicams. Gandrīz astoņas stundas tur laukā, sniegā un dubļos, nosacītā vienatnē un visu laiku tomēr kompānijā. Kopā trīs apļi, no kuriem otrais, protams, visgrūtākais.

Dsc_0002Dsc09161Dsc_0133Photo_3_3

Trešajā finiša smarža vilināt vilināja, kā arī pāris negaidīti apdzenamie personāži iedvesmoja kājas kustināt arvien ātrāk. Tās garās distances mēs skrienam mentāli. Ritinām domas pavedienu, šķetinām sasāpējušos problēmjautājumus, priecājāmies par apkārt redzamo skaistumu. Tāda dabas terapija vien ir. Rītvakar sāksies 122 km kalnu skrējiens ar staru un finišu Prāgā. Domās būšu ar tiem, kas aizdevušies.

Pamazām jāsāk veidot nākamās sezonas uzmetums. Gribētos vairāk ar prātu tam visam pieiet, jo to, ka varu močīt, es jau zinu.

* Ojārs Vācietis

 

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: