Mums piederēja skaistākais saullēkts jeb ziemas pārgājiens

Intro

Vasaras pārgājiena beigās šķīrāmies, mielodamās ar saldējumu un vienojoties, kā nakamajam ir jābūt ziemas gājienam. Līdz ar to tematiski būtu pieveikti pārgājieni visos četros gadalaikos. Janvāra sākumā diezgan viegli vienojāmies par visām piemērotu datumu – 27.janvāri – un džins bija palaists no pudeles.

Pirmais cēliens

Izlaižot plānošanas sīkumus, vēlos jau ķerties klāt pie pašas pārgājiena dienas. Modinātājs zvana 6 no rīta. Ir svētdiena un tas nav ierasts celšanās laiks. Man ir maz laika, jo 6:30 jau jādodas ceļā. Vēl jāpagūst sakrāmēt soma, uzvārīt termosu ar tēju un silti saģērbties. Ar pēdējo, kā izrādīsies, man gāja visgrūtāk.  

6:37 iekāpju vilcienā Aizkraukle – Rīga, kas jau pēc 10 minūtēm mani izlaidīs centrālajā stacijā. Esmu pirmā un mazliet pirms norunātā laika (plkst. 7.00). Stāvu pie kasēm un knibinos ap pulksteni. Man uz pleca uzgulstas sveicinoša roka – tā ir Alise, tērpusies simpātiskā oranžas krāsas slēpošanas kostīmā. Mazliet pēc septiņiem pamanu nākam Andu un, viņu ieraudzījusi, vismaz minūti nespēju pārstāt smieties. Viņa bija brīdinājusi, ka labi izskatīsies, taču redzētais pārspēj cerēto. Satiekamies un brīdi smejamies abas kopā. Alise ir uz brīdi aizgājusi. 

Ātri un vienbalsīgi vienojamies par ieplānotā maršruta noīsināšanu no 30 un 25 kilometriem,nopērkam biļetes un dodamies vilciena Rīga – Saulkrasti virzienā. Viss vagons mūsējais, nav neviena paša cilvēka. Pa šo laiku jau esmu nosalusi un sapratusi, ka jāvelk mugurā viss, kas somā atrodams un šajā gadījumā paredzēts jau atpakaļceļam. Papildinos ar vēl vienu apģērba kārtu. Būs labi.

Picture_521Picture_524Picture_519

Braucam līdz Carnikavai. Ir tumšs rīts, taču pamale sārtojas – tur pamazām ceļas saules ripa. Uzklūpam sētniecei ar lūgumu uzdarināt mūsu pirmo kopfoto.Tālāk dodamies dzelzceļa tilta virzienā, lai pa to šķērsotu Gauju un otrpus tai virzītos jūras virzienā. Mums pieder skaistākais redzētais saullēkts. Visa debesmala deg sarkanām ugunīm. Pretī brauc vilciens, lecam malā no sliedēm, lai to palaistu garām. 

Picture_515Picture_527Picture_004

Kādu brīdi meitenes man iet pa priekšu, un es pie sevis nodomāju – cik gan labi, ka viņas tērpušās oranžā nevis baltā – ir labi pamanāmas. Izgājušas cauri piesnigušam mežam un privātmāju rajonam, virzāmies jūras virzienā, līdz nonākam pie Gaujas ietekas jūrā. Gauja vietām ir, vietām nav aizsalusi. Jūru klāj ledus. Ieraugot jūru, ieplūst liels miers un prieks vienlaikus, tāda kā atgriešanās sajūta. Pūš diezgan negants vējš. Nemanāmi tumsu ir nomainījusi gaisma. 

Picture_530Picture_529

Lēnu garu, pilnas entuziasma ejam pa jūras krastu. Jūru klāj interesants, sasistam stiklam līdzīgas ledus kaudzes. Visapkārt sniegs. Nonākam pie brīvdabas slidotavas un demonstrējam visas savas iemaņas daiļslidošanā. Par spīti solītajam laika prognozē (apmācies un drūms) mūs lutina saulīte, vienlaikus tomēr ir pavēss – -12-13 grādi pēc Celsija. Alise vēlāk teiks, ka Dievam patīk mūsu pārgājieni, tādēļ vienmēr tik labs laiks.

Picture_557Picture_559

Pusceļā uz Lilasti pabrienam garām Šamanistānai – kāpās saknēm gaisā sasprausti no jūras izskaloti koki, daži krāšņi izkrāsoti un rotāti ornamentiem. Runā, ka vietu izveidojis šamanis no Krievijas un mēdz tur noturēt dažādus rituālus.

Picture_550Picture_535Picture_542

Drīz vien pietuvojas pirmā krīzē. Kādā no fotogrāfēšanas pauzēm pamanu, ka man nežēlīgi salst pirksti. Mēģinu tos kustināt, knibināt, rīvēt, sildīt padusēs (savās), bet nekā – paliek tikai ļaunāk. Gaisā jūtama neliela spriedze. Atminos izdzīvošanas skolas video par ziemas pārgājieniem un sāku sparīgi uz apli vēzēt rokas, tādējādi veicinot asiņu pieplūšanu pirkstu galiem. Drīz esmu atpakaļ ierindā, vien mazliet sāp pleci. Pārgājiens ar vingrošanu. Pavisam drīz atduramies pret Lilastes kanālu, kas nav aizsalis. Gar to jābrien līdz šosejai. Kanālā peld gulbis, viens pats. Atceros, ka tepat jābūt Medzābakiem un ātri vienojamies, ka jādodas turp ieturēt siltas pusdienas un nedaudz sasildīties. Tā arī darām.

Otrais cēliens

Nokāpjam pa kāpnēm lejā, kā liek bulta ar uzrakstu “restorāns”, un nonākam diezgan apdzīvotā telpā ar sagurušiem ļaudīm, kas ietur brokastis. Nostājamies pie letes un gaidām kādu, kas mums pievērsīs uzmanību. Parādās aizdomīga izskata bārmenis, viņa acis ieplešas lielā izbrīnā. Apsteidzu viņu un saku, ka vēlamies pasūtīt kaut ko siltu – zupu, tēju. “Nāciet!” viņš pēkšņi attopas un ved mūs atpakaļ pa kāpnēm augšā. “Būs kā mājās,” viņš nosaka un ieved mūs konferneču zālē.

Picture_571

“Mums tur slēgtais bankets, bet es jums visu sagādāšu.” Viņš vēl atzīstas, ka visu nakti ir dzēris un nemaz nav gulējis. Izmantoju telpas radiatorus, lai izliktu sildīties cimdus, bafu, zeķes, zābakus. Kādas reizes trīs – četras bārmenis par mums atcerās, lai atnāktu pateikt, ka bija piemirsis par mūsu pasūtījumu, bet drīz jau būs. Paiet kāda stunda, līdz esam paēdušas zupu un padzērušas tēju. Ceļš var turpināties.

Nedaudz soļojam pa ceļu, līdz kāds celiņš pa kreisi tiek atzīts par labu esam, lai grieztos atpakaļ pie jūras. Ceļš ātri beidzās un mums jābrien kāds gabals pa mežu. Tas ir piesnidzis un atgādina pasaku. Priekšā sagaida diezgan augsta kāpa.

Picture_575Picture_572

To pievārējušas, drīz nonākam pie jūras. Neliela pauzīte, lai izbērtu piebristos zābakus, un gājiens var turpināties. Tālumā ir jau samanāma Skultes kokosta, kas iezīmē mūsu galamērķa aptuveno atrašanās vietu. Tas gan vēl ir vairāk kā 10 kilometru attālumā, bet izskatās mānīgi tuvu. Izmantojam iespēju staigāt pa aizsalušo jūru, lai nedaudz īsinātu ceļu, kas būtu jānostaigā pa piekrastes ieloku. Brīžam esam kādus metrus 300-400 no krasta. 

Picture_593Picture_584

Pietuvojoties Baltajai kāpai, vērojama liela rosība. Bērni ir iztīrījuši ledus laukumu un spēlē hokeju, kāds vīrs ar ragavām un cirvi nāk no krasta mūsu virzienā, jaunieši pastaigājas, krastā ik pa brīdim samanāmi vairāki slēpotāji.

Picture_595Picture_601

Pie centra pludmales lienam laukā uz veikalu – tici vai nē – visām ļoti gribas saldējumu. Kamēr rosāmies pa veikalu, piezvana pirtnieks, lai apvaicātos, cik tālu esam tikušas, un piedāvājas atbraukt mums pakaļ. Neviena neieibilst. 

Pirts ir ekselenta. Topam izpērtas un pacienātas ar gardu tēju. Iestājas ļoti liels atslābums un par laimi laipnais pirtnieks piedāvā mūs nogādāt arī dzelzeceļa stacijā, lai uzsāktu savu mājupceļu. Vilcienā visām nāk rubaks un acis krīt ciet, jautrība ir pierimusi.

Picture_008

Kopumā pieveikti 27 kilometri, ja nebūtu aizvestas, būtu visi 33. Atkal nesaprotamais joks ar pirmās dienas kilometrāžu – plāno, cik rūpīgi gribi, vienmēr sanāk vismaz par 5 km vairāk. Ja nebūtu sākumu noīsinājušas, būtu visi 38.

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

One response to “Mums piederēja skaistākais saullēkts jeb ziemas pārgājiens

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: