Citādāks pārgājiens jeb brieža ragiem pa pēdām

Īstās lietas vienmēr atnāk īstajā laikā. Tā notika arī ar šo piedzīvojumu. Kādas darba dienas vakarā saņēmu telefona zvanu no Matīsa ar uzaicinājumu pēc pāris dienām doties dabā. Viņa tīzeris bija gana gudrs, lai man neināktu prātā apšaubīt pasākuma lietderību vai piemērotību man: “Tev pārgājieni patīk?” Nu, protams, ka patīk, kurš gan to vēl nezina. Paņemu īso atvaļinājumu un briestu piedzīvojumam.

Viss sākas ceturtdien ap pusdienlaiku Statoilā pie Vanšu tilta – sagaidām Māri un dodamies Kurzemes virzienā. Neliela pauzīte Talsos, kur sapazīstamies ar pārējo komandu – Sandri un Jāni, kā arī tiekam pie šorīt jūrā nozvejota taimiņa. Tas vakariņām.

Vīri

Vīri

Pavisam drīz nonākam pie Irbes, kur atstājam auto un dodamies mežā iekšā, brizdami gar Irbes krastiem. Pirmās dienas uzdevums ir gaužām vienkāršs – jāatrod vieta naktsmītnei un jāiekārto tā. Nakti pavadīsim ārā, pašā Irbes krastā zem nojumes. Mežu vēl klāj sniega sega, tik šur tur saulīte to ir pakausējusi. Mazās upītes un grāvīši vēl ir aizsaluši, tas labi, jo varam sausām kājām tikt tām pāri. Startā tikām iepazīstināti arī ar otrās dienas uzdevumu, ko pa ceļam uz naktsmītni pamēginām pildīt. Pavasaris ir tas laiks, kad ragainie meža dzīvnieki met ragus. Brieža raga atrašana ir otrās dienas galvenais uzdevums. Ejam izklaidu viens no otra 10-30 m atstatumā, lai pēc iespējas pārķemmētu teritoriju. Sniegā labi redzamas pārnadžu pēdas, pa vienām no tām arī izvēlos sekot. Lielāka ticamība ragus atrast ir biežņā, kur briedis var parīvēties gar koku un atbrīvoties no nešļavas. Uz vienas takas atrodu cerīgu koku – tam aptuveni pusotra metra augstumā ir redzamas berzēšanās pazīmes un sniegoto zemi klāj mizu drupačas. Ej nu sazini, varbūt arī dzeņa nedarbs. Jānis saka, ka lielākas iespējas ragus atrast varētu būt rīt, kad dosimies barotavas virzienā. Uzdevumu sapratuši, drīz vien apvienojamies draudzīgā bariņā netālu no skaistas kāpas – ir atrasta vieta, kur sliesim naktsmājas. Kokos tiek iesiets tents, kas kalpos par jumtu. Izrādās, nojume katru reizi sanāk citādāka. Galvenais, lai pie celšanas ir tikai viens arhitekts, bet pārējie klausa viņa norādījumus. Šoreiz klausām Sandri.

Nojume

Nojume

Lai mīkstāka gulēšana, nojumes grīdu izklājam ar egļu zariem – apakšējos egļu zarus drīkst ņemt, kokam postu nenodarot. Izlieku ar zariem zaļu paklāju. Uzreiz šķiet par kapeiku mājīgāk. Kamēr iekārtojam nometni, ir iekurts ugunskurs un var ķerties pie vakariņām. Gardu muti tiesāju oglēs cepto taimiņu un neatceros sen ko tik karaliski gardu baudījusi. Esmu sabridusi kājas, tādēļ izmantoju iespēju pie ugunskura izžāvēt zeķes, apavus un bikšu galus. Vakars pamazām satumst, čalojam par dzīvi, vērdamies viens otrā un ugunskurā, piedalās arī bebrs, ar asti pa upi šad tad noplunkšķinādams. Tā viņš darot zināmu, ka vispār šī teritorija ir viņa un mēs te neesam diez ko gaidīti. Mēs paliekam krastā, bebrs upē. Virs mums ir noskaidrojies debess jums un tajā iemirdzējušās spožas zvaigznes. Pasakaini.

Uguns

Uguns

Vakars iemanto arvien lielāku rāmumu, ugunskurs palēnām izdziest, sarunas apsīkst. Laiks miegam. Nojumē salienam katrs savā guļammaisā un liekamies uz auss. Sandris savu izritina pie ugunskura un guļ tur. Es uzvelku vilnas zeķes un vēl vienu džemperi – kopumā augšpusē man ir piecas apģērba kārtas, apakšā – divas. Sākums guļammaisā šķiet gana omulīgs. Puiši iemieg ašāk par mani. Man šī atšķirībā no viņiem ir pirmā šāda veida pieredze – nakts agrā pavasarī zem klajas debess. Pamazām laižos miegā arī es, līdz vienu brīdi jūtu – man sāk salt kājas. Paberzēju pēdas vienu pret otru – vilna ātri sasilda, bet tikpat ātri arī atdziest. Ierokos dziļāk guļammaisā, pēc iespējas aiztaisu to ciet un mēģinu iekštelpu apsildīt ar savu elpu. Brīžam šķiet, ka palīdz, brīžam – ka paliek tikai ļaunāk. Pēc brīža pārvelku pār sejai bafu, elpoju caur to, citādi ir sajūta, ka caur galvu atdodu pēdējo atlikušo ķermeņa siltumu. Tā ņemos līdz kādiem pulkstens trijiem, kad nolemju nedaudz izkustēties un savilkt mugurā, kas vēl ir atrodams. Augšpusē uzvelku pa virsu vēl jaku jeb sesto kārtu, kājās vēl vienas zeķes un guļammaisa maisu, rokās cimdus. Vairāk nekā man arī nav. Ar kāru aci noskatos uz Māra gumijniekiem, bet tie paliek neaiztikti. Beidzot man ir labi un izdodas iemigt līdz 6:09, kad somā sāk skanēt mans modinātājs. Ak, tu neraža, miegs, protams, atkal vējā.

Skats "pa logu"

Skats “pa logu”

Pēc septiņiem pamazām sāk knosīties pārējie. Izdzirdējuši manu bēdu stāstu, sākam analizēt manu guļammaisu. Izrādās, nedaudz par švaku šādiem apstākļiem – komfortabla sajūta būtu pie +5 grādiem, bet šajā naktī (pirmajā bez mīnusiem šajā pavasarī) bija vien kādi +2, +3. Pārējiem guļammaisi ir nopietnāki, paredzēti gulēšanai pat nelielos mīnusos, izņemot Matīsa guļammaisu, kas iegādāts kādā lielveikalā par pāris latiem un kam gaisma spīd cauri.

Rīts pie Irbes

Rīts pie Irbes

Jānis iedod man savu guļammaisu, lai varu nedaudz pasnaust. Atbrīvojos no četrām kārtām augšpusē, vienas apakšā, zeķēm, cimdiem, bafa un lienu uz pāris svētlaimes mirkļiem tajā iekšā. Noguļu varbūt kādu pusstundu, kad atveru acis un redzu saulīti pa zemes virsu rotājamies. Tālumā klaigā dzērves, ik pa brīdim virs Irbes aizšaujas kāds gaigalu pāris. Ugunskurs ir iekurts un brokastis gatavas – īstais brīdis slieties augšā un skatīt, ko jauna diena nesīs.

Irbe

Irbe

Pametuši nometni, ķeramies klāt otrās dienas uzdevumam. Somas atstājam noriņā, lai vieglāk pārvietoties. Jānis smiltīs uzzīmē karti – kreisajā pusē paliek Irbe, labajā ceļš, kas piekļaujas upei. Jāvirzās pa strēli starp abiem orientieriem, līdz nonāksim pie izcirtuma ar barotavu un sāls laizītavu. Tur arī ir vislielākās cerības tikt pie ragiem. Sadalāmies un dodamies ceļā. Laiks mūs lutina, gaiss smaržo pēc pavasara. Ir +9 grādus silts. Pa ceļam sanāk šķērsot pāris vecupes – tās saglabājušās no kādreizējās Irbes tecēšanas vietas. Pēdojums kļūst arvien blīvāks un kādā brīdī, kad šķiet – varbūt ir aiziets par tālu, plata pārnadžu taka signalizē, ka barotavai tepat netālu ir jābūt. Bingo! Priekšā jau ir Jānis. Dodamies iekšā biežņā un izklīstam. Es dodos pa garenas uzkalnītes kori pārsimt metru garumā. Acis kā piekaltas zemei. Kopumā brieža ragu meklēšanu var nosaukt par gana mediatīvu pasākumu, kad aizmirsties. Nezinu, cik ilgi es tā klīstu, kad sāk likties – ir laiks griezties atpakaļ, lai gan varētu iet un iet.

Mednieks

Mednieks

Tālāk piedzīvojums ved Kolkas virzienā, kur dodamies aplūkot ragu kolekciju. To aizsācis veidot saimnieka tēvs. Te ir apskatāmi gan aļņu, buku un briežu ragi, gan dažādi veidojumi no tiem, piemēram, krēsls, gan arī medību trofejas  – ādas, izbāzeņi. Ir arī fotoliecības par tuvējo apkārtni. Interesanti, ka Kolkā ir ievērojami vēsāks kā mežā – te ir vien kādi +3 grādi un diezgan pavēsi. Pēc muzeja piedzīvojums ir galā un mēs atvadāmies. Māris saka: “Tagad mums ir par diviem draugiem vairāk.” Bet mums par veseliem trim.

Brieža raksts

Brieža rags

„Un kas tad ar tiem ragiem – vai izdevās atrast?” vaicāsiet. Tā lai paliek mazā mīkla, ko atrisināt, katram pašam aizdodoties gājienā pēc brieža ragiem.

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

3 responses to “Citādāks pārgājiens jeb brieža ragiem pa pēdām

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: