Tempa turētāju sadzīves ainiņas

Aiz muguras jau vairāki skriešanas pasākumi, kuros esmu veikusi sabiedriski noderīgo un vienlaikus prātu pacilājošo pienākumu – tempa turēšanu (TT), taču par pēdējiem trim neesmu saņēmusies uzrakstīt savas pārdomas un aprakstīt pieredzēto, lai gan gūtais gandarījums TT pasākumos viennozīmīgi pārspēj to, kas aplaimo pēc noskrieta parasta kārtējā tesiena. Vēl viena nepieminēta un gana būtiska TT pasākuma priekšrocība – bildēs ir visas iespējas būt smaidīgai, svaigai un smukai nevis kā mačos ar pārgrieztu sarkanu ģīmi un šausmu izteiksmi tajā.🙂

Pirmo reizi TT vilinājumam ļāvos 2011.gada septembrī Valmieras maratonā – kopā ar Jāni skrējām pusmaratonu uz 2h. Daudz neko no tā vairs neatminos, bet tamdēļ jau ir bloga ieraksti, kurus pārlasot, atmiņu var atsvaidzināt. Pirmais lielais saviļņojums, sajūta, ka esi ne vien sev, bet arī citiem prieku sagādājis un bijis noderīgs.

Otrā reize pienāca gandrīz pēc gada Kuldīgā – atkal tandēmā ar Jāni skrienam pusmaratonu uz 2h. Pienākumi ir sadalīti – es sekoju līdzi laikam un tempam, viņš skrien un uztur sarunas.

Image

Kuldīgas pusmaratons 2012

Kuldīgā bija diezgan karsti, tādēļ pēc finiša lielo prieku par paveikto un nopelnīto “Skrien Latvija” seriāla krekliņu pāris karstgalvji veldzējām ar peldi Ventas rumbā. Sportiskie sasniegumi tika atzīmēti ar Samoilova un Sorokina zaudētās spēles pret Vāciju noskatīšanos un ar svinīgām svētku vakariņām vietējā Hesburgerā. Saviesīgās sarunas turpinājās Lindas sarūpētajā pirtiņā. Skrējējiem ir ne tikai kājās, tādēļ kulturāli bagātināties dodamies uz brīvdabas kino noskatīties Zviedra “Dokumentālistu”. Pēc filmas papildus skriešanai pārādās vēl viens temats apspriešanai. Nākamais rīts ir mundruma tik pārpilns, ka tiek mests izaicinājums iziet basajā treniņā pa mežu un granteni.

Kājas pēc basā treniņa jāatveldzē baseinā

Kājas pēc basā treniņa jāatveldzē baseinā

Trešā reize TT godā pienāca šogad Biķernieku pusmaratonā, šoreiz kopā ar Artūru skrienam 21 km uz 1:45. Viņš ir mākslinieks – dzied, deklamē, dejo un visādi citādi izklaidē publiku, es matemātiķis un statistiķis – vēroju garminu un rēķinu laikus katram kilometram, jo laiku špikeris Artūra rokā ūdens iedarbībā ātri vien izjūk.

Image

Daram, ko varam, lai izklaidētu publiku. 29.04.2013. Biķernieku pusmaratons

Biķerniekos bija diezgan silts, taču ne tas, ne kamieļa trīs kupri katrā no četriem trases apļiem īsti nepatraucēja un skrējās viegli. Kompānijā ar mums turējās iespaidīgs skrējēju pulciņš. Katrā aplī prieku mūsos un mūsu līdzskrējējos vairoja uzticīgs atbalstītāju pulciņš ar īpaši sagatavotiem plakātiem “Turi tempu!” Fani balsis netaupīja, kas jo īpaši lika sasparoties, lai līksmē kājas nesāktu dipināt ātrāk.

Neskatoties uz pozitīvo atmosfēru un labvēlīgajiem apstākļiem, šī izrādījās pirmā reize, kad kā TT nokavēju finišu. Pievīla matemātika un satelīts – lai gan gandrīz katra km splits ir par pāris sekundēm mazāks kā būtu jābūt (5:53 pret 5:57), galā ir samērīti apmēram 700 m vairāk un, tā kā km atzīmes izliktas tikai vienu reizi aplī, esam tikuši pie nozīmīgas nobīdes, ko pēdējā kilometrā izlabot vairs nav iespējams. Finišējam ar 30 sekunžu lielu nokavēšanos. Par to, protams, liels pārdzīvojums.

Image

Biķernieku pusmaratona 2013 TT finišā

Visbeidzot 19.maijs un pirmā pieredze ar tempa turēšanu maratonā – uz 4 stundām. Komandā es, Aivars un Dima. Atmiņā vēl ir Biķernieku neveiksme, tādēļ esmu mazliet bažīga, kā nu mums tas viss sanāks.

Image

Gandrīz nokavēju startu, garajās zaļo būdiņu rindās stāvēdama. Skrienu meklēt savus līdzgaitniekus, pa ceļam uzsmaidot Ingai

Jau pa ceļam, minoties uz staru, izjūtu vieglu saviļņojumu, redzot, ka Skanstes iela tiek aprīkota ar ierobežojošām lentēm, lai iezīmētu trasi. Organizatori jau darbojas, lai viss būtu kā nākas. Tikšanās pie Lielā Kristapa, aprīkošanās ne bez Agra izpalīdzīgās rokas ar TT pričendāļiem, kopbilde, pēdējā SMS mammai… (nu ok, tas izpalika).

Laiks skrien ātri un ir pēdējais brīdis stāties uz starta līnijas. Mēģinu atrast savus pāriniekus, kas drīz vien arī izdodas. Noskaņojums ir grandiozs – reizē gribas gan smiet, gan raudāt. Nezinu, kas vēl spētu izsaukt līdzvērtīgas emocijas šīm. Ar mani iepazīstas kāda itāliete – viņa ir sajūsmā par latviešiem, esot ārkārtīgi patīkami cilvēki. Saka, ka skries kopā ar mums. Iedodu pieci un novēlu veiksmi. Skan pacilājoša mūzika un es gluži neviļus sāku uzvesties kā diskotēkā. Viss ir tik superīgi un man nav ne mazākās nojausmas par to, kā situācija mainīsies pēc kādām 3 stundām.

Starta signāls un pūlis ar zaļajiem un sarkanajiem numuriem dodas uz priekšu. Pirmajā km iekavējam kādas 40 sekundes, ko esam ieplānojuši izlīdzināt nākamajos 10 km, pa 4 sekundēm metot katrā nost. Sākums iet raiti pēc plāna, nokavētās sekundes tiek atgūtas. Pa ceļam piebiedrojas arīdzan Krišjānis un Imants, kas skrien kā TT pusmaratonam uz 2h.

IMG_2990

Pirmo reizi tiek šķērsots Vanšu tilts.

Izmetuši nelielu loku pa pilsētu, dodamies pirmajā uzbrukumā Vanšu tiltam. Spīd saule, ir pieklājīga sutoņa, bet tas jau vēl tikai rīta dzestrums… Katrā dzirdināšanas punktā paņemu divas glāzītes – viena iekšā, otra virsū. Solis ir raits un tā turpinām atpakaļ pa Vanšu tiltu. Uz tilta izvietojušies uzticamie atbalstītāji – cepuri nost viņiem, stāvēja līdz pēdējam. Papildus prieku izsauc netālu no Nacionālā teātra izvietojušies Auļi ar dūdām. Foršākais no trasē sastopamajiem mūzikas punktiem.

DSC03215

Vanšu tilts pirmo reizi pievarēts.

Izmetuši loku pa Vecrīgas bruģi, uzņemam kursu pa Krasta ielu uz Dienvidu tiltu – attālāko nostūri no starta līnijas. Ik pa laikam kāds apjautājas, kāds mūsu plānotais finiša laiks un, atbildi izdzirdot, vai nu apmierināts turpina iesākto vai arī satraukts aizdiebj ātrāk pēc nākamajiem baloniem. Pie tilta parādās brālis uz skrituļiem – nolēmis vienreiz apskatīt, kā kopumā izskatās bariņš neprāšu, kas +30 grādos vēlas paskriet mazāk vai vairāk kilometrus. Izmetam loku pa Dienvidu tiltu un nākam atpakaļ tur, kur sākām. Krasta iela ir viena liela panna, kur saulīte nepagurusi mūs sutina.

Image

Atvadas no pusmaratonistiem, dodamies otrajā aplī

Tuvojoties dzelzceļa tiltam, sākam skubināt tos ar zaļajiem numuriem, lai tik iet uz finišu. Ir redzams noplīsis Valters, kam arī pēdējie metri. Visu laiku atskatos un mēģinu visus zaļos numurus aizsūtīt mums pa priekšu. Šķiet, tas arī izdodas, palikuši vieni vienīgi sarkanie. Pirmo apli beidzam ar 45 sekunžu rezervi, ko paredzēts nodeldēt Vanšu tilta un Ķīpsalas kāpumiņos.

Gana svaigi laižamies iekšā otrajā aplī. Pie katra Statoila ir izvietots darbinieks ar šļūteni, tā ir iespēja atveldzēties, ko vairs nekavējos izmantot. Karstums pamatīgs. Dodamies Ganību dambja virzienā, lai pēc tam riņķotu ap Arēnu un visbeidzot atkal atgrieztos uz Vanšu tilta. Pie 27.km, kas ielikts netālu no Arēnas, sāku pārdomāt dzīvi un to, ko es šeit daru. Pie dzirdināšanas galda nokļūdos ar šķidrumu un seju nomazgāju isostārā. Nemanot ir piemeties grūtums. Ir tā, ka prātā iešaujas doma par izstāšanos. Kamēr ņemos un domāju, ir pienācis kāds 30. vai kāds vairāk kilometrs un par izstāšanos paziņo Aivars – noņem balonus un turpina ceļu lēnākā tempā. Esam palikuši divi vien. Kādu puskilometru vēl nevaru aptvert jaunumus, kad netālu no bijušā Essential man pielec, ka Aivars bija vienīgais ar pulksteni, kam rāda stundas, minūtes un sekundes – bez pulksteņa vairs nevaram pielīdzināties laika špikerim un varam sataisīt zilus brīnumus. Par laimi brālis uz skrituļiem nav tālu un tiek norīkots komandējumā pa trasi pretējā virzienā meklēt Aivaru un atņemt viņam pulksteni. Misija izdodas, varam atslābt un turpināt.

Nemanot pienāk Vanšu tilts, kas izskatās pēc neuzjājama stikla kalna. Kājas ir smagas un lēnas, ir ļoti jāpiespiežas, lai tiktu uz priekšu. Uz Vanšu tilta guļ Arvis ar fotoaparātu rokās. Šis momentos skrējējos izraisa zināmu jautrību, tiek uzrīkota neliela fotosesija, kur cits demonstrē dibenu, cits noguļas pretī fotogrāfam.

IMG_0603

Vanšu tiltā augšā

IMG_0600

Fotostūris

Apbrīnoju Dimu, kas nepaguris drasē uz priekšu, sit plaukstas un brīžam vēl uzdejo. Mūsu līdzskrējēji ik pa laikam nomainās, ir brīži, kad skrienam tikai divatā. Izlīkumojam Ķīpsalu un atgriežamies pie Vanšu tilta. Rit pēdējie kilometri, sarunas vairs tikpat kā neraisās. Esmu pasākusi liet ūdeni arī uz galvas, ne tikai uz skausta un seju nomazgāt.

DSC00706

Lejup no Vantinieka var mazliet paripināt un nosacīti atpūsties. Līkums uz Meierovica bulvāri un nu vairs tiešām tāda aste vien palikusi. Tas gan neko nepadara vieglāku. Pēdējais bruģētais kilometrs cauri Vecrīgai, Rātslaukums, pēdējais pagrieziens, jau ir redzams finišs! Dima pazūd skatītājos, es lepnā vientulībā pēdējās 2 sekundēs ieplanēju finišā.

Image

Pirmā mana doma ir šāda – nekad, NEKAD vairs dzīvē neskriešu maratonu! Galva griežas un ir nepārprotama vēlme atrast ēnu un mazliet atgūties. Starp brīvprātīgajiem un finišējušajiem pamanu pazīstamas sejas, kam nekavējos darīt zināmas savas pārdomas par maratonu. Daži smejas un saka “mhm, paskatīsimies, ko teiksi vēlāk”.

Tagad, kad nedēļa jau ir apkārt, kategoriskumu esmu mazliet zaudējusi, varbūt tomēr kādu maratonu vēl?

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

4 responses to “Tempa turētāju sadzīves ainiņas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: