Kā es satiku misteru plīsienu

Arī šim ierakstam šeit ir jābūt, lai kādā jaukā dienā nesāku domāt, ka sacensības ir vieni vienīgi prieki un izdošanās. Atmiņai, kā zināms, labpatīk izstumt negatīvo pieredzi un aizmirst par to vispār.

Nekas nebija pēc priekšrakstiem jau no paša rīta. Nespēks, nogurums, karstums, spilvens par cietu, tēja par aukstu. Pat ierastais prieks par mačiem mazliet pačibējis. Starta vietā tas gan ātri aizmirsās. Bija stingra apņemšanās noskriet 10 km distanci par spīti vājprātīgajam karstumam, kas virmoja gaisā.

Image

Uzsmaidam Lindai

Pirmie divi kilometri pēc starta padevās varen viegli un ātri, biju pārsteigta par ātrumu, kādā virzījos uz priekšu. Ilgi gan nedabūju pašsajūsmināties, jo jau trešajā kilometrā mani gaidīja nepatīkama tikšanās. Tur stāvēja viņš un viltīgi smīnēja ūsās – misters Plīsiens. Sāka reibt galva, kājās ielija smagums, elpa kļuva histēriska. “Kaut ātrāk tas beigtos,” nodomāju un apsolīju savam nabaga ķermenim izbeigt šīs mocības, ja vien tas mani aizvilks līdz apļa sākumam, kas vienlaikus ir arī beigas. Pēdējos divos kilometros ātrums attiecībā pret sākotnējo tempu ir samazinājies par 20 sekundēm uz kilometru. Katastrofa. Žēlīgs finišs bez finiša spurta. Negācijas, riebums, vilšanās.

Image

Sektanti

Saldējums nedaudz atgriež dzīvību un arīdzan dzīvesprieku. Kā mierinājuma balva nāk ziņa, ka piecu kilometru distancē esmu finišējusi otrā.

Image

2.vieta

Viss ir līdzsvarā, plusi un mīnusi nobalansējas un atgriežos ierastajā agregātstāvoklī. Ar skatu uz gaišo nākotni.

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

2 responses to “Kā es satiku misteru plīsienu

  • thepersistentsparkle

    Protams, sajūtas ir pavisam nelāgas, ja plīsiens sagādā vilšanos. Ne jau katrs, apzinoties, ka krītas temps, spēj neļauties sevis žēlošanai. Par spēju saņemties tajos pēdējos kilometros noteikti esi pelnījusi milzīgu apbrīnu. Protams, apsveikumi arī par 2. vietu:)

    • gunao

      Paldies!
      Līdz šim piedzīvoto startu un finišu skaits man ir vienāds. Reizēm aizdomājos par to, vai pazīstu sevi un savas izjūtas pietiekami labi, lai kritiskā momentā spētu pateikt: “Pietiek!” Vai labākais grūtā brīdī sacensībās ir saņemties vai izstāties?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: