Ezītis miglā jeb citādāks pārgājiens kā jau nu tas parasti mēdz būt

Kā pirmās siltās dienas iestājas, tā parasti sākas tāda kā trīšanās, un tad ir skaidrs, ka jāsāk plānot kārtējais maršruts, ko man, Alisei un Andai noiet gar Baltijas jūras krastu. Pavisam nedaudz vairs palicis, lai Baltijas jūras krasti Latvijā būtu nostaigāti,  bet jau spriedām, ka pēc tam apvārsnis jāpaplašina un jādodas tālāk citas zemes lūkoties. Šoreiz iecerēts trīsdiennieks gar Kurzemes stāvkrastu maršrutā Pāvilosta – Ventspils.

Jūra teju ar roku jau aizsniedzama

Pirmā diena
Rīta pusē tiekamies Rīgas autoostā, lai sēstos autobusā, kas mūs nogādās Pāvilostā ar pārsēšanos Ventspilī. Ceļā uz Pāvilostu autobusā pamanu vēl vienu dāmu trijotni, kas arīdzan ekipētas ar mugursomām. Šķiet, ka mūsu tuvāko dienu pavadīšanas plāni zināmā mērā sakrīt. Vienu brīdi pa logu paveras nesaprotams skats – zeme tīta tādā kā biezā miglā vai dūmos. Skats iespaidīgs abpus ceļam. Trīs pieminētās dāmas drīz izkāpj, mēs turpinām ceļu. Nonākam Pāvilostā un ir neliels saviļņojums – tūlīt, tūlīt atkal būsim pie jūras.

Pēdējā pietura veikalā un speramies jūras virzienā. Tur mūs sagaida neliels pārsteigums – pirmo reizi dzīvē redzu tik biezu miglu jūras krastā. Miglu liedagā redzu pirmo reizi vispār. Ceļu nevar redzēt tālāk par kādiem 50 metriem. Jūra viegli viļņojas.

Mākoņu sega tik bieza, ka var tikai zīlēt, kur aptuveni atrodas saule. Uzdevums pirmajai dienai nav grūts – jāpieveic 14 kilometri, lai sasniegtu naktsmītni Labragā. Ezīši miglā sāk savu gājienu, pavisam drīz atrodot jauku vietiņu aizvējā ar galdiņu, kur ieturēt stiprinošu launagu.

Kaut kāds krauklis

Ik pa brīdim pie debess juma caur mākoņiem ir saskatāma apaļa, spoža ripa, vien nevaram vienoties, vai tā ir saule vai mēness? Migla, migla – visur ir migla. Jūras krastā sastopami piķa melni kraukļi un divtik lielākas kaijas kā tās, kas pilsētā. Pēc noietiem 7 kilometriem taisam otru pārtraukumu, rodot mieru augšā stāvkrastā. Pa ceļam uz šīs nakts mājām ievācu pelašķu tējiņu vakaram.

Nepaiet necik ilgs laiks un esam sasniegušas Labragu. Vispirms krastā izvietots interesants laukums teltīm, kas sadalīts tādos kā četrstūros, ierobežotos ar kokiem un krūmiem. Laukums liels, bet katrs četrstūris ir kā savs mazais pagalms, līdz ar to ir zināms privātums. Dodamies tālāk un paejam garām kādam kempingam, kur manāma diezgan liela ļaužu rosība par spīti tam, ka ir trešdienas vakars. Pavisam drīz nonākam mūsu mājās – Imantās. Viesu nams ir mīlīgs un mājīgs, patīkama sagaidīšana. Iekārtojušās numuriņā, dodamies uz restorānu pēc karstā ūdens pelašķu tējai. Bārmenis un atmosfēra izrādās tik draudzīgi, ka gājiens pēc ūdens beidzas ar vakariņām, alu, desertu un pļāpām ar bārmeni restorānā.

Otrā diena – migla, migla, liela rasa, man pazuda kumeliņis – pie jūras viss pa vecam. Labi, ka neko nepazaudējām, slājam tik tālāk. Drīz nonākam Jūrkalnē, kur satiekam dāmas no autobusa.

Domubiedrenes

Neliela patērzēšana par pieveikto, piedzīvoto un turpmākajiem plāniem. Mums plāns grandiozs – līdz vakaram jātiek Užavā, kas ir 32 km attālumā.

Pie Jūrkalnes ieturam maltīti un atpūšamies.

Jūrkalnes lounge

Drīz sastopam kādu puisi ar mugursomu, kas arīdzan acīmredzot dodas pārgājienā gar jūru. Klusēdami, bet smaidīdami izmaināmies. Kādā no pārtraukumiem, augšā stāvkrastā ieraugot ugunskura pēdas, uznāk kāre sasildīties, un es metos lasīt sausos žagariņus un kurināt guni. Par laimi trīs mani mēģinājumi nevainagojās ar panākumiem un es atmetu iecerei ar roku – pēc tam mazliet tālāk izlasām, ka šis ir dabas liegums un var beigties ar 500 LS lielu sodu par uguns kuršanu tā teritorijā.  Man līdzi ir neliels, kompakts dvielītis, ko teju katrā pārtraukumā velku ārā un liekos virsū gulšņāt uz tā.

Kārtējā guļampauze

Man sāp pleci un mugura, soma brīžam šķiet ārkārtīgi smaga un nejauka nešļava. Tā kā no iepriekšējām kļūdām mēdzu nemācīties, jau kuro reizi ceļu mēroju sandalēs, no kurām parasti uzberžas kāda tulzna. Šoreiz esmu mazliet gudrāka, un tiklīdz jūtu, ka tulzna varētu veidoties, sandales nost un tālāk ar plikām. Kopumā ~ 90% ceļa noieti basām, pārējie 10% diezgan akmeņaini – pa tiem ar sandalēm.

Skats no augšas

Pievakarē tuvojamies Užavai. Izbrienam cauri mežam, šovakaram tiek ievākta biškrēsliņu tēja un nonākam uz šosejas. Pēdējie kilometri pa asfaltu, atsvaidzinoša pelde Užavā un galapunkts sasniegts. Šoreiz nakšņojam bijušā bērnudārzā, kur apmeties vēl kāds gājējs – vientuļnieks. Saimniecei esot dzimšanas diena, tādēļ esot neliela nekārtība. Mjā, skats virtuvē neiepriecina, tādēļ tur gari nekavējamies, vien uzvāram ūdeni. Numuriņš arī tāds interesants, bet galvenais, ka jumts virs galvas un gulta mīksta.

Kamēr nodibinu sakarus ar galvaspilsētu, kur tiek aprunāts kāds cits, daudz nopietnāks pārgājiens, manā acu priekšā logā ietaranē bezdelīdzēns un nostiepjas turpat zālē garšļaukus. Nabags, guļ tur pāris minūtes. Aprunājos ar viņu, redzu, ka elpo, eju prom. Šis atžirgst un spurdz nākamajā trakajā lidojumā. Vai viņš no šī ko mācīsies?

Trešā diena

Nākamajā rītā kaimiņš mums ir atstājis kaudzi labumu – batonus, rozīnes un pat ķiploku grauzdiņus. Labs cilvēks.

Duram pa skaistu lauku ceļu uz jūru. Visapkār kā trakas zied pļavas puķes.

Deviņvīru spēks

Vietējo māju suņi, priecīgi, ka kāds gājējs parādījies, nepaguruši metas mūs apriet. Nonākusās pie jūras secinām, ka šī būs pirmā diena bez miglas. Skaista ir Užavas ieteka jūrā.

Užavas ieteka jūrā

Krastā sastaptie zvejnieki vaicā, kurp dodamies un no kurienes nākam. Neticīgi nogroza galvas, bet novēl veiksmes. “Vispār varējāt mūs nostopēt, būtu tak atveduši,” šie nosaka.

Lai gan līdz Ventspilij 25 km, ko cilpot, to visu laiku var redzēt.

Tālumā redzama Ventspils

Nezinu pat, kā labāk – miglā vai šādi, kad mērķis visu laiku acu priekšā. Ir grūti. Neiet tik raiti vairs. Atpūtas pauzīte augšā krastā. Atpūtai paredzētās 30 minūtes šķiet daudz par mazu. Man sāp pleci, māsai kājas īkšķis. Alise izliekas, ka viņai nekas nesāp un ka dzīve ir skaista. Lai jau. Pamanu krastā kaut ko līdzīgu zābakam, taču, kad pietuvojamies, izrādās, ka tas ir dīvaina paskata putns.

Dīvainais putnelis

Šis vienīgais nebēg prom, kā to dara kaijas un kraukļi, taču izskatās gana sabijies. Lieki viņu cenšamies neuztraukt un dodamies tālāk. Interesants novērojums jau kuro pārgājienu – jūras krasts ir kā nosēts ar apaviem – un tieši ar vīriešu apaviem.Ar ko to izskaidrot? Nav ne jausmas.

Apavu kolekcija

Pēdējais atpūtas brīdis pirms finiša sasniegšanas ir liela noguruma un vienlaikus histērisku smieklu pilns. Ēst vairs negribas un iet arī ne visai gribas. Guļu tik nost. Jāsaņemas uz pēdējiem 5-6 kilometriem.

Šis man bija pirmais pārgājiens, kurā gāju bez konkrēta mērķa. Alisei tāpat. Māsa gāja pēc saules, diemžēl nesanāca. Saule mums uzspīdēja tik pa ceļam uz Rīgu. Tā lūk.

Atlicis vairs tikai tāds nieks kā Ventspils – Mērsrags un Sloka – Carnikava, tad it is done. Ko tālāk? Vēl laiks domāt.