Jēkabam pa pēdām, 7. un 8. diena

22.04., septītā diena
Nakti esmu gulējusi slikti, jo par cauru miegu nepārtraukti rūpējās vairāki izsalkuši odi. Poļi iziet īsu bridi pirms mums un nozūd tālēs zilajās nenormālā ātrumā. Sanāk nedaudz pamaldīties, līdz atrodas bultas – šajā pilsētā nav diez ko centušies ar norādēm. Jāliek lietā čujs, ņuhs un poņa. Līst lietus, ietērpjamies sētniekzaļos pončo un izliekamies, ka mums tas patīk. Galvenais, ka torss un soma paliks sausi.

Image

Gājēju celiņš

Dažādības pēc jāaiziet līdz okeānam. Tas gan atkal ātri apnīk, tādēļ pēc gabaliņa lienam atpakaļ tuvāk šosejai un pilsētai. Lietus, bišķi pamuļķojies, pazūd. Pēc gandrīz 7 km parādās arī pirmā bulta. Ap 10.km tradicionāli ir klāt baiss izsalkums. Paiet gan vēl dažs labs kilometrs, līdz tieku pie ilgi gaidītās pauzes (tad nav smuka vieta, tad soliņš par cietu, tad vēl kaut kas). Šoreiz nav padomāts par pārtiku, tādēļ ēdu to, kas ir palicis – tofu un sēklu batonus. Jebkurā citā situācijā man šķistu dīvaina kombinācija, bet šoreiz nav tas gadījums – nu ļoti garšīgi. Spanietes un angliete atraksta, ka ir jau Spānijā. Mēs būsim rīt.

Image

Sliedes

Image

Vīnogu lauki

Kādā brīdī gājiens tiek atalgots ar citronkoku, kā rezultātā dzeramais ūdens iegūst pavisam citu garšu. Tā ir tik noturīga, ka jūtama pat vēl nākamajā dienā, kaut arī pudele izdzerta un uzpildīta neskaitāmas reizes. Ap 15.km es tieku pie nūjas, ko pēc labākajiem paraugiem nokristu par Pedro. Tā vakar filmā “Dieva dēls” portugāļu subtitros dēvēja apustuli Pēteri. Meditējam ar Pedro augšā kalnā un pēc tam arī lejā. Tā kā tāds ganiņš.
Ceļabiedram sāp kāja, pa kalniem ložņājot, temps ir ievērojami krities. Vienā brīdī nolemjam dalīties – viņš ies gar šoseju, es turpināšu, sekojot bultām. Atkal līst lietus. Camino tomēr katram savs.

Image

Bēgums

Image

Džungļi

Image

Ceļš

Image

Bulta rāda virzienu

Lietus uzgāž apmēram minūti un beidz savas negantības. Ja tādas skaitās lietainas dienas Portugālē, man patīk. Slājam tālāk divvientulībā ar Pedro. Nonākusi atkal pie okeāna, sāku dziedāt pēc kārtas visas dziesmas, kas nāk prātā – par garajiem galdiem pie dieviņa, par to, vai var būt tā, ka viss jau būs pateikts, par mīļo, kas dzīvoja tālu. Ar dziesmu par dzīvi. Okeānā dejo viļņi, tā malā ganās paprāvs kazu bariņš savā nodabā, vēl pēc gabaliņa aitu ganāmpulks.

Image

Dzelzceļa pārbrauktuve

Kādā brīdī ceļš aizvijas pa tuneli zem dzelzceļa un atkal esmu prom no okeāna. Jūtu, ka līdz galamērķim vairs nevar būt pārāk tālu. Pa gabalu noskatu pieturas būdiņu, kurā varētu atvilkt elpu pirms pēdējā cēliena. Tai tuvojoties, pamanu aizdomīgu nūju skaitu pieslietu pie tās. Izrādās, esmu noķērusi poļu ģimenīti. Šos savukārt ir noķēris camino aktīvists uz velosipēda, kam pat pašam ir savs zīmogs, informatīvi bukleti un Facebook lapa. Pēdējam par godu ikkatrs pilgrims tiek nobildēts.

Image

Poļu ģimene un vietējais aktīvists

Image

Es un Pedro

Viņš klārē, kā nokļūt līdz auberģim un ka atslēgas jāiet prasīt Paolo blakus bārā. Pietura ir atkalapvienošanās vieta, jo es atgūstu savu ceļabiedru. Paejam garām dzelzceļa stacijai ar nosaukumu Agonia. Varen trāpīgi. Pēdējos kilometrus līdz auberģim Caminhā nogāžam kosmiskā tempā, dažs kilometrs pat zem 10 minūtēm. Tajā ir divas telpas, poļi ieņem mazo četrvietīgo istabiņu, mums tiek 26 vietīgā. Ir, kur izvērsties. Pierakstoties apmeklētāju grāmatā, pamanu, ka spānietes un angliete iepriekšējo nakti pārlaidušas šepat.
Caminha ir pilsēta stūrītī starp divām upēm – Minho un Couro. Gar Minho rīt būs jāiet visu dienu, taču, tā kā Couro ietek Minho upē, tā būs jāšķērso, lai turpinātu ceļu. Pēc iekārtošanās auberģī seko izgājiens robokopa gaitā pa pilsētu, vakariņas ar ikdienišķo vīna deva.

Image

Tas kalns jau ir Spānijā. Caminha

Bilancē 30 kilometri. Dienas secinājums – noguris cilvēks ir labsirdīgs cilvēks. Tu vari būt tik noguris, ka nav spēka dusmoties, pukoties, nīgroties vai nodarboties ar vēl ko citu tikpat ražīgu. Ir daudz lielāka samierināšanās, ar to, ko diena un camino piespēlē. Tā sajūta nebūt nav slikta, es teiktu, ka pat tonizējoši patīkama. Nav slikti būt apmierinātam pilgrimam.🙂

23.04., astotā diena
Rīts sola kārtējo saulaino dienu. Nabaga apdegušais deguns. Izlienu no auberģa paskatīties uz Couro upi. Skaists skats, mierīgs rīts. Beidzot sanāk startēt pirms poļiem. Atvadas no okeāna. Gandrīz aizmirstu savu Pedro. Tomēr, pārgājusi upi, nolemju to atstāt dzimtenē, mazliet sāp roka no tā nēsāšanas. Kreisajā pusē otrpus Minho upei visu dienu varēs vērties Spānijā, ko sasniegšu vien vakarā.
Esam sadalalījušies un ejam atsevišķi. Man nav nekā ēdama, tādēļ iegriežos pirmajā supermercado, kur tieku pie dažiem augļiem un sausiņiem. Ūdeni neņemu, jo pa ceļam noteikti būs, kur uzpildīties. Arvien vieglprātīgāka attieksme vērojama attiecībā pret ēdienu. Droši vien skaidrojams ar noguru, priekš kam lieki nēsāt un, ja gribēsies ēst, gan jau arī ēdamais atradīsies.

Image

Rīts

Image

Jāiet cauri tunelim

Image

Vēl viens tunelis

Maršruts ir izveidots gana interesants, lai gan ātrākais, protams, būtu iet gar šosejas malu. Camino noteikti vedīs gar ciema galveno baznīcu (tā kā nomaldīšanās gadījumā var droši tipināt baznīcas virzienā), kā arī gar ūdens krāniem, kur uzpildīt dzeramo pudeli. Kārtējo reizi kāpusi gan kalnup, gan lejup, tieku apbalvota ar krūmu pilnu ar fiszāļu ogām – tās ir tik gatavas un sulīgas, ka nevaru iet tālāk nepamielojusies. Gardi gan. Pēc 10 km taisu pirmo pauzīti, mugura arī to vēlas. Kopumā gan jāsecina, ka laikam ķermenis būs adaptējies slodzei, jo soma jau sāk šķist kā sava sastāvdaļa. Solis ir vieglāks, automātiskāks un ir pazudusi laika sajūta. Ja nedaudz piepūlas un paskaita, tad tīri ietas ir 6 dienas un vēl tikpat būtu jāiet.

Image

Minho upe, robeža starp Portugāli un Spāniju

Image

Minho ieleja

Ceļam labpatīk mūs atkal savest kopā un vientulības posms beidzas. Augšā, lejā, tieku pie jauna Pedro – mazāka un ērtāka. Kādā brīdī secinu, ka pazudušas bultas. Iegriežamies vietējā ēstūzī, lai pamielotos ar varen gardu dārzeņu zupu, pilgrimu aliņu un šokolādes mafinu. Pēc tam ejam pie upes un turpmākos 5 km slājam gar to. Minho upe ir robežšķirtne starp Portugāli un Spāniju. Tā būtu neizmantota iespēja, ja netiktu īstenota atsvaidzinoša pelde tajā. Drīz beidzas dzeramais ūdens un jāvelkas atkal ārā uz ceļa. Uzrodas arī bultas un burtiski pēc dažām minūtēm arī ūdens krāns. Just make a wish!
Pievakarē esam sasnieguši Valenču, pēdējo Portugāles pilsētu pirms ieiešanas Spānijā. Pie kāda kroga sēž vīrs, sūkdams aliņu, viņš mūs uzrunā. Rafeils, kam 80 gadu un kas dienu no dienas braukā ar velosipēdu, ļoti labi runā angliski. Izrādās, 9 gadus nodzīvojis Kanādā. Viņš piedāvā alu uz sava rēķina, bet ļaujamies pierunāties tik uz ūdeni. Valenča izskatās ļoti skaista pilsēta. Ceļš ved cauri milzīgam cietoksnim, kur ir izvietota Valenčas vecpilsētas daļa. Tūlīt pēc tam arī kāpjam uz tilta, kura galā sāksies Spānija. Ardievas no Portugāles.

IMG_2658

Minho

DSC01339 copy

Pēdējā atpūta. Cietoksnī. Valenča

IMG_2659

Esiet sveicināti Spānijā!

IMG_2661

Atskats uz Portugāli. Esam Tui

Necik tālu nav jāiet un ir sasniegts auberģis, var just, ka esam Spānijā, te ir cita garša pilgrimu pasākumam – vienā pilsētā – Tui – atrodama četri auberģi, gandrīz katrā krogā pa pilgrīmu menu, te vairs nav tāda lafa kā kaimiņzemē.
Tā kā Spānijā ir par stundu vēlāks nekā Portugālē un esam ilgi gājuši, pulstenis rāda jau pāri astoņiem vakarā. Auberģa saimnieks aizsūta uz savu iecienīto krogu, tur, protams, arī ir auberģa reklāma. Viesmīle īsti nesaprot angliski, bet beidzot es kaut ko saprotu šajā svešvalodā. Pilgrimi šeit par 8Eur var pielikties līdz ūkai plus vēl vīnu nodzerties. Es tieku pie diviem kalmārēniem un salātiem. Porcija kā zirgam. Netieku galā. Desertam un kafijai vietas vairs nav. Krodziņš pilns ar vietējiem, kas skatās Minhenes Bayern un Barselonas futbola spēli. Parādās arī pats auberģa saimnieks.
Atgriežoties naktsmājās, neizdzerto vīna pudeli, kas paķērusies līdzi, atdodu trīs spāņu puišiem, kas par to izskatās tīri priecīgi. Viņi tepat dīvānā čukstus sit klačiņu.

Noieti 35 km. Dienas atziņa – ja galvenais pienākums ir iet, ēst, gulēt, galva ir tukša no ikdienas raizēm un tik tiešām ir vieta apskaidrībai.

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: