Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētie kilogrami! jeb Ziemassvētku gavēnis. Pirmā daļa

Kādu rītu pamodos ar sajūtu par sapni – tajā es atrados Maskačkā, tur pie Salu tilta, diezgan briesmīgā un baisā vietā. Man kaut kādā brīdī bija nepieciešams nonākt Ķengaragā, tamdēļ devos uz tuvāko tramvaja pieturu. Un rau – tur jau tālumā samanu, ka tuvojas septītais tramvajs, kas kā reiz man arī ir vajadzīgs. Tas tuvojas un paveras acīm neticams skats – tramvajs sāk slīdēt driftā, es pārbīstos, šis iztaisnojas un sāk dzīties man pakaļ. Es mēģinu visādi izvairīties un pamanu, ka tajā iekšā sēž visādi mošķi un dēmoni. Kad pamodos, man bija skaidrs, ka mošķi manējie un ka ir pienācis laiks viņus satikt un iepazīt.

Otrs moments ir grāmata, kas nonāca manā rīcībā uz nedēļu, kuras laikā es šo lasāmvielu burtiski apēdu – lietuvietes Jurgas Adomo “ES + ZB + ES”. Gaidītās lubenes vietā tiku pie dziļuma un iespējas parakties caur apziņas slāņiem. Iedvesmoja Jurgas transformācijas vairāk nekā 300 lappušu garumā. Izšķiros par nedēļu garu badošanos, vienatnē, izslēdzot komunikāciju no dienaskārtības.

Trešais – atvēru savu slepeno pierakstu blociņu, izlasīju ierakstu, kas veikts pirms 2 gadiem. Tāds kā bucket list, ko vēlos izdarīt tuvākajā un tālākajā laikā. “Padzīvot nedēļu mežā” tur teikts. Atrodu mājiņu mežā un viss notiek.
Bucket list

Bucket list

Ir arī ceturtais – gaužām merkantils iemesls. Lielāku tēriņu dēļ jau vairākus mēnešus netieku galā ar savām finansēm un iespēja svinēt Ziemassvētkus patērētāju sabiedrības gaumē ar visu pavadošo kņadu ap lielveikaliem man šogad uzdzina šermuļus.
Rezultātā Ziemassvētkos sev uzdāvināju ceļojumu pie sevis un citiem – iespēju atpūsties no manis. Priekšnojautas teic, ka esmu pārmaiņu priekšā, taču pietrūkst nedaudz drosmes un enerģijas tās piedzīvot. Vēlos papildināt savu resursu prombūtnē.
Pirmā diena, 21.12.2014
Gavēt sāku jau svētdien, kad no rīta paredzēts doties uz Miķeļtorni. Plāni mazliet pajūk, kad iepriekšējā vakarā piestartēt negribošais autiņš tiek nogādāts servisā un gatavs solās būt tikai svētdien ap plkst. 14. Līdz ar to galā ierodamies tik pa tumsu, lai secinātu, ka mājiņa ir uz vietas, lai gan tajā pa šo laiku kāds nelabvēlis ir viesojies, izlauzdams dēļus sienā attālākajā stūrī pie labierīcībām. Puiši aizkrāmē caurumu ar dēļiem, es tikmēr iekurinu krāsni istabā, kurā gulēšu. Elektrības pagaidām nav un, kas zina, vai būs. Aizdodamies pastaigā līdz jūrai – nepilns kilometrs. Debesīs ir miljoniem zvaigžņu. Pie jūras pūš tik stiprs vējš, ka ilgi nevar izturēt.
Pirmā gavēšanas diena paiet gana mierīgi un bez īpašām sajūtām – prātu ir nodarbinājušas domas par salūzušo mašīnu, par nokļūšanu galamērķī, par caurumu sienā un par neesošo elektrību. Tikai pēc plkst. 22, kad jau kādu laiku esmu ietīstījusies guļammaisā, tieku atstāta viena. Joprojām bez elektrības, bet ar atmodušos mušu kori. Izslēdzu telefonu un sagatavojos vienatnei.
Līdzi esmu paņēmusi paklājiņu, divus guļammaisus, termoveļas kārtu, guļamo kārtu, šurp/mājās braucamo kārtu, mutes bļodu, adīkli, pierakstu blociņu, flomasterus, 25l ūdeni, 34 sveces, sērkociņu kastīti, avīzes iekuram, tējkannu, krūzīti, tēju, termosu, higiēnas lietas, dvieli, piparmētru un lavandu eļļas, sporta apavus, mugursomu, smūtiju un pāris banānus pirmajai dienai pēc badošanās.
Tā kā naktī ir priekšā ziemas saulstāvji un tas ir labs laiks plānošanai, uzlieku modinātāju uz 3.30, taču, tam skanot, pagriežos uz otriem sāniem un snaužu tālāk līdz pieciem.
 —
Otrā diena, 22.12.2014
Vispirms iekurinu krāsni, jo istabā temperatūra nokritusi līdz +12 grādiem no vakar uzkurinātajiem +18. Nopriecājos, ka man nejauši paķērušies bija divi guļammaisi, vienā būtu stipri par aukstu.
Sadedzu sveces, uzvāru uz plītiņas tēju un ļaujos pusstundu garai plānošanas meditācijai. Vēroju, kā prātā iezogas dažādas domas, bažas, rūpes. Ļaujos. Pēc brīža pie manis atnāk pirmā vēlme un reizē ar to acīs sariešas asaras. Vēlmes un plāna punkti nāk viens aiz otra. Beigās sajūtu lielu saviļņojumu un pateicību par to, ka esmu. Aši blociņā tiek pierakstīts saulstāvju vēlmju dēlis. Tēja ir brīnumgarda, sveču gaisma romantiska. Pamazām jau gaidu gaismu, lai aizdotos uz jūru noskaloties un pārgājienā līdz Irbes upei.
Skats uz Miķeļbāku (jā, tur tālumā ir)

Skats uz Miķeļbāku (jā, tur tālumā ir)

Pavingroju 15 minūtes. Joga ir viena no retajām izklaidēm, ko esmu šeit ieplānojusi. Vēl līdzi paķērušās adāmadatas un dzija. Tad vēl pastaigas. Mājas solis. Un viss. Mani nebūt nebiedē tik daudz laika ar sevi, esmu priecīga kā mazs bērns, kam piesolīts brauciens uz atrakciju parku.
Kamēr gatavoju līdzi termosu ar karstu tēju, pamanu, ka ārā līņā. Tas tomēr neatturēs iet, jo baidos, ka pēdējās dienās var nepietikt enerģijas.
Pa ceļam aizdodos uz jūru noskaloties un tad gājiens var sākties.
Padomju rēgs

Padomju rēgs

Dodos paralēli jūrai pa mazbānīša stigu (kādreiz savienoja militārām, pēc tam civilām vajadzībām Ventspili un Mazirbi). Pa ceļam ieklīstu pabrīnīties pamestajā militārajā pilsētiņā. Līdz Irbes ietekai varētu būt kādi 7-8km. Galā kaut kā nojūku un aiz Dzelceļa mājas īsti vairs neatrodu stigu un maldos pa mežu. Kad saprotu, ka esmu jau gana daudz nogājusi un vēl arī atpakaļ būtu jātiek, mazliet sašļūku. Beigu beigās līdz upei neaizeju, brienu uz jūru sprīdi pirms ietekas un gar jūru kātoju atpakaļ. Lēšu, ka vēl vismaz kādi 8km jānoiet. Nav neviena paša cilvēka. Sāk atkal līņāt. Jūtos enerģiski.
Dzelzceļa māja

Dzelzceļa māja

Aizveru acis un skaitu soļus uz priekšu. 48, 49, 50 – atveru, viss kārtībā, joprojām eju taisni. Solis ir sparīgs un tā garums nemainās. Aizveru atkal acis un apņemos skaitīt līdz 200. Ap 90. sabīstos un uzreiz mani arī atspirdzina vilnis – esmu iebridusi jūrā.
Pa gabalu brīžam var, biežāk tomēr nevar redzēt Miķeļbāku. To ietin lietusmākoņi. Kad noieti kādi 6km gar jūru, sāku uzmanīgāk vērot visus bluķīšus krastā, jo uz viena no rīta atstāju drēbes, kamēr peldēju, un diezgan sapēdoju. Mūsu vakardienas pēdas arī no rīta vēl varēja redzēt. Vienu brīdi saprotu, ka esmu bākai par tuvu. Sākas neliela panika, brīnos, kā nepamanīju īsto vietu, kur jāgriež. Saprotu, ka tūliņ būs tumšs. Paeju brīdi atpakaļ, pa vienu taciņu griežu iekšā un iznāku pie zināmu māju pudura. Ak, kāds prieks un laime!
Atkal pie jūras

Atpakaļ pie jūras

Mājiņā sagaida vēl viens prieks – ir uzradusies elektrība. Esmu kopumā staigājusi gandrīz 5h, nogājusi 22km un jūtos nogurusi. Nolemju pameditēt un atlaižos gultā, taču momentā izslēdzos un noguļu 3h. Kad pamostos, ir tumšs. Dedzot sveces, ievēroju, ka sērkociņu atlicis mazāk par puskastīti. Nelāgi, aiz muguras tik divas dienas, priekšā vēl sešas. Saskaitu – 21gab. Tātad, katru dienu pa trim. Tas nav daudz divām krāsnīm, kas jākurina divas reizes dienā, un svecēm. Top resursu taupīšanas plāns.
Vēderā jūtu nedaudz dīvainas sajūtas – tāds kā skābums. Visādi citādi jūtos normāli un 23 aizmiegu.
 —
Trešā diena, 23.12.2014
Mostos ap 6, jūtos diezgan nespēcīga, sāp vēders. Tikai pēc laba brīža saprotu sāpju iemeslu. Diezgan negribīgi kāpju ārā no gultas iekurt krāsnis, sakopt istabu, sanest malku. Brīžam reibst galva tā, ka melns gar acīm metas. Šķiet, ka šajā dienā jūtu nedaudz izsalkumu. Nāktī sapņoju par ēdienu. Apdomāju, vai šodien iet staigāt. 30 min meditācija par sevi, ļoti grūti šoreiz gāja, lēnāk ritēja laiks, domāju visādas citādas domas un cīnījos ar vēlmi paskatīties, cik laika vēl atlicis.
Ierastie rīta rituāli – gardā tēja, joga. Pirms 11 dodos uz uz jūriņu izpeldēties. Pastaiga vedīs gar jūru uz Miķeļtorni un pēc tam pa bijušo bānīša sliežu ceļu atpakaļ. Krietni mazāk nekā vakar, bet vairāk arī negribas.
Laukā līst, stiprāk nekā vakar. Prognozi nezinu, tādēļ dodos vien tālāk. Nonākusi pie jūras, saprotu, kādēļ vakar neatradu pēdas – lietus tās nolīdzina. Pie debesīm uz dažām sekundēm samanāma varavīksne. Pēc peldes jūtu atgriežamies mundrumu. Pirms tās domāju, ka lietus dēļ griezīšos atpakaļ uz māju, taču spēki ir atgriezušies un es dodos gar jūru uz priekšu.
Miķeļbāka

Miķeļbāka

Ejot gar jūras malu, man prātā ienāk doma, ka nav nepiemērotu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs un mana attieksme pret to. Es nedusmojos uz dabu par to, ka tā ir atsūtījusi lietainu dienu, bet saģērbjos siltāk un tikpat priecīgi dodos savās gaitās. Kāpēc citās dzīves situācijās nevarētu dzīvot pēc tāda paša principa? Būtu mazāk vilšanos, dusmu un bēdu.
Nedaudz pastaigāju pa Miķeļtorni, apskatu baznīcu, pāris mājas un intuitīvi trāpu uz celiņa, ko pēc brīža atpazīstu kā mazbānīša stigu. Garām jāiet interesantām mājām – Bērziņi, Būrnieki, Ziemeļnieki, Burtnieki. Pie kādas no tām stāv auto, tātad – šobrīd apdzīvota. Pa mazbānīša stigu ejot, dzimst ideja pārgājiena maršrutam pa bijušo sliežu ceļu Skulte – Ipiķi. Brīdi piestāju, lai uzmeklētu, no kurienes nāk pazīstamās kalšanas skaņas. Atrodu – dzenis kaļ kā traks, knābi nežēlodams.
Miķeļtorņa baznīca

Miķeļtorņa baznīca

Pie mājām prāts izspēlē ar mani triku – nevaru atslēgt durvis. Sāku jau domāt, kam pirmajam zvanīt, ko darīt, līdz attopos, ka lieku atslēgu nepareizajā slēdznē.
Tieku priecīga līdz gultiņai. Pašsajūta laba, no rīta bija līdz šim grūtākais moments, bet iespējams istaba bija pārkurināta un svaigais gaiss ir darījis savu dziedinošo darbu. Sāku domāt, ka cilvēki bieži ēd, garlaicības mākti. Spogulī sevi neesmu redzējusi trīs dienas, bet šķiet, ka esmu ierastajās aprisēs. Vienīgi, kas jūtams – mazliet vairāk salst nekā ēdot. Pie +18 kurinu krāsni, jo ir auksti.
Ciedru mājas

Ciedru mājas

Atkal dodos pie miera sešos un nosnaužu trīs stundas. Sapņoju par ēdienu, garšu sapņi. Arī pamostoties par to domāju, bet bez iekāres, drīzāk par to, kas man garšo.
Apskatu kartē, kā varētu tikt līdz Irbei. Ir vēlēšanās nomainīt peldvietu un atnest ūdeni, ar ko mazgāties. Jā, arī ūdeņus neesmu kārtīgi sarēķinājusi, knapi pietiks dzeršanai.
Pašsajūta normāla, vakardienas saguruma nav, acīmredzot vakar lielā kilometrāža bijusi pie vainas. Sajūsminos, ka šodien izdevies iztikt ar diviem sērkociņiem un atkal ir izdevies nesastapt nevienu cilvēku.
 —
Ceturtā diena, 24.12.2014
Ziemassvētki. Mostos ap pusseptiņiem, bet šo nakti esmu gulējusi vissliktāk. Daudz grozījos un modos. Pašsajūta ir normāla, nedaudz saburzīta. Ir slinkums ķerties pie darbiem. Mutē tas pats skābums, varbūt nedaudz mazinājies. Vēders jūtas labi, enerģija ir. Iekurinājusi krāsnis, rindiņā pierakstu vienu aiz otra piecus šonakt redzētus sapņus. Interesantākais no tiem ir par austrumu gudro, kas man rāda, kā pareizi vārīt čūskas zupu.
40 minūtes nododos jogai. Pamanu, ka kļūstu spēcīgāka, vienu asanu spēju izpildīt ar roku spēku (vairs nevajag atbalstīties uz ceļiem). Labāk arī padodas līdzsvara asanas.
Šorīta meditāciju veltu priekam. Sākotnēji tā ir tik spēcīga, ka izraisa saviļņojuma asaras. Jūtu, ka šeit atļaujos būt ļoti ievainojama un atvērta, jūtīga līdz matu galiņiem. Pēc tam iekrītu saldā miegā uz vismaz pusstundiņu.
Uz kuru pusi?

Uz kuru pusi?

Dodos pastaigā uz Irbi – līdzi pieclitrīgais ūdens bundulis, kur pasmelt ūdeni no Irbes – jāmazgā galva. Nonākot pie Irbes, miljonu vērts skats – krauja upes līkumā. Sēžu kraujas galiņā uz bluķīša, veros pasakainajā skatā, dzeru tēju un priecājos. Dodos tālāk un negaidīti arī cilvēki – trīs makšķernieki. Līdz tiltam sanāk kādi 10 km, tik, cik šodien kopā biju plānojusi. Pa ceļam nopeldos, izcīnos ar pāris vecupju šķērsošanu, atrodu “guļamistabu” no abiem Irbes pārgājieniem. Pirms tilta iedzeru tēju, pasmeļu ūdeni kādus 4l un apskatos pulkstenī. Līdz tumsiņai nav vairs daudz atlicis, bet mani tas vairs nebaida, jo nu jau zinu, kur ir manas mājas.
Miljons!

Miljons!

"Guļamistaba"

“Guļamistaba”

Atpakaļ dodos pāri šosejai pa ceļu iekšā; saprotot, ka tas ved uz Irbes ieteku, cenšos griezt mežā pa kreisi, lai iznāktu uz mazbānīša stigas. Pa ceļam negaidīti iemaldos tajā armijas pilsētiņas daļā, kur biju pirms pusotra gada. Šoreiz pamanu arī pamatīgas tranšejas paugurainē gar teritoriju. Pārbrienu pauguru un drīz jau arī esmu uz stigas. Vēl maksimums 5km līdz mājām. Bondzele spiež plecus, čunčinu uz priekšu. Mājas sasniedzu 17.kilometrā.
Tilts

Tilts

Pirts Irbes krastā

Pirts Irbes krastā

Savāru ūdeņus un mazgāju, kas mazgājams. Nogurums liels, atkal vandījos piecas stundas. Liekos iekšā gultā un tur arī dzīvojos atlikušo vakaru, netipiski ilgi esmu augšā, ceru uz mierīgāku un nesaraustītāku miegu naktī. Gulēt eju 22. Priecīgus ziemassvētkus!🙂

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

4 responses to “Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētie kilogrami! jeb Ziemassvētku gavēnis. Pirmā daļa

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: