Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars! jeb ziemassvētku gavēnis. Otrā daļa.

Piektā diena, 25.12.2014.

Labrīt piektajā dienā – pamostos ap septiņiem. Lai gan mājai ir gana biezas mūra sienas, tomēr jūras šalkoņu var dzirdēt. Miega ritms nostabilizējies, gulēju labi. Atceros sapni, kur satiku kolēģi, kas bija noslēpusi daudz izsmalcinātu saldumu un aicināja mani ar šo to panašķēties. Es iegāju negausībā un grābu vienu aiz otras pilnas saujas.

Pašsajūta lieliska. Man kompānijā ir uzradusies maza pelīte, saukšu to par miega peli. Tikko izlīda no krāsns apakšas, nomeimuroja pa istabu un nozuda stūrī.

Ja vakar bija prieka, tad šodien nelaimīguma meditācija. Izraudu, burtiski izgaudoju tukšus vistālākos dvēseles pakšus. Kur tik daudz tur iekrājies? Meditācijas beigās leju sev caur galvu iekšā gaismu, līdz savā iztēlē izskatos kā zeltīts, starojošs Buda.

Pavingroju nepilnu stundiņu un paskatos termometrā – pirmo dienu ir mīnusi, -5 grādi. Kā nez būs peldēties?

Izeju līdz jūrai, tur baiss vējš un saule slēpjas aiz augstajām priedēm. Pāris mirkļus apdomājos, bet nē – iešu peldēt uz Irbi, citādi te vēl sasalšu ragā.

Tas pats skats, tikai sniegots

Tas pats skats, tikai sniegots

Aizeju līdz savai miljona vietai. Saulītē ir silti, pasēžu uz sava bluķīša kraujas malā un pamielojos ar tēju. Pat te, trīs km attālumā ir dzirdama jūras šalkoņa (nevis Irbes čalošana). Pēc tam dodos lejteces virzienā meklēt zemāku vietu, kur nopeldēties. Pēc tam atgriežos miljona vietā. Kā saule pazūd, tā uzreiz kļūst vēsi. Jādodas mājup. Īsi pirms mājām, lai arī esmu nosalusi, nogriežu pa kādu celiņu pa labi. Noeju mazliet vairāk par kilometru, cerējusi izlīst uz celiņa, ko šķērsoju vakar. Šis ceļš griežas uz šosejas pusi, bet tas man neder, tamdēļ apgriežos ap savu asi un soļoju vien atpakaļ. Šķendējos uz sevi, ka nejūtu, kad ir gana. Rokas, kājas atsalušas.

Mājās sakurinu krāsnis, sanesu malku un iekrītu gultā. Salst un ir tāda nedaudz stand by sajūta. Nevaru sasilt pat pie +24 grādiem, satinusies guļammaisos. Organisms acīmredzot patērējis rezerves, ap 17 izslēdzos ar periodisku pieslēgšanos līdz kādiem 19. Beidzot man ir silti, bet jūtams liels nespēks. Ceru, ka varēšu izmantot rītdienas silto un saulaino dienu (jā, nenocietos un ielūkojos laika prognozē) kaut īsai pastaigai (nesaslimšu).

Iemiegu tikai ap pusdivpadsmitiem ar domām par ēdienu.

Sestā diena, 26.12.2014.

Mazliet pēc pieciem jau esmu augšā. Salst. Atminos trīs sapņus, no kuriem viens, tagad, kad pārlasu un drukāju, ir izrādījies pravietisks. Spilgtākais tomēr ir par mašīnu – pēc kino apmeklējuma eju uz mašīnu un atrodu, ka tā ir it kā sadalīta divās daļās – atsevišķi virsbūve, kas kā smagajam kabīne pacelta augšā perpendikulāri un atstutēta pret sienu, un atsevišķi ritošā daļa. Pukojos un mēģinu likt kopā, salieku, bet autiņš nedarbojas. Vairāki vīrieši, kas, izskatās, no autiņiem saprot vairāk nekā es, nāk palīgā un es nomierinos – viss būs kārtībā, gan jau viņi tiks galā.
Šis rīts nāk atkal ar vēdersāpēm, kam šoreiz nespēju izdomāt iemeslu. 30 minūšu meditācija un pēc tam atkal plīsiens uz kādu pusstundiņu. Tā ir viena no interesantākajām lietām šajā procesā – tādas varētu teikt diezgan nekontrolētas aizmigšanas un iespēja ļauties tām. Cik gan bieži ierastajā ikdienā tā var?

Mana ala un pretī peles ala

Mana ala un pretī peles ala

Pēc otrās pamošanās jogai ir jāsaņemas. Forši ir tas, ka šeit es neko nevaru nokavēt, jo man nekas nav sarunāts. Nepilnu stundu pavingroju un ieskatos termometrā aiz loga. Ārā rāda -5, vilcinos ar ārā iešanu, atceros vakardienas pārsalšanu, tas mazliet biedē.
Atkal iekrītu gultā un atslēdzos uz brīdi. Kad pamostos, pēdējais laiks iet laukā. Saulītē ir iesilis līdz -2. Dodos uz vakar kartē nopētītu otru miljonu uz Miķeļtorņa pusi. Līdzi bundulis ūdenim – atkal jāmazgā mati. Pa nakti sasnidzis smuks, balts sniedziņš.
Miljons atrodas viegli. Mirkli apdomājusies, tomēr arī nopeldos upē. Pēc tam kāds brīdis paiet, līdz atkal sasildos. Saulīte palīdz, kādu stundu nodzīvojos pa kraujas augšu sildoties. Mīnusos vairs nenodarbojos tik daudz ar fotogrāfēšanu, lai gan ir skaisti un ir ko. Nesu mājās ūdeni, šoreiz bez līkumiem.
Sakurinu istabu un iepriecinu nosalušās kājas ar karstu ūdens peldi. Pēc tam kā runcis sēžu pie siltā mūrīša un sildos. Lai gan grāmatas nebija paredzētas manā gavēnī, pieļauju vienu izņēmumu un izlasu pie iekuriem atrasto Gustava Jefersteima stāstu krājumu.
Salstu visu vakaru, arī pie +25 un divos guļammaisos. Acīmredzot šodien bija pēdējā pelde – organismam vairs nav kapacitātes sasildīties, arī mīnusi tam nepatīk, un kļūs tikai aukstāks un saules vairs nebūs. Apsveru, ka sāk palikt par grūtu tieši aukstuma dēļ. Kādu brīdi atkal iesnaužos.
Guļu un skatos griestos, uzmanu, lai krāsnī neapdziest uguns. Nav spēka un vēlēšanās it neko darīt. Ar acs kaktiņu redzu, kā pelīte atgriežas savās mājās pakrāsnē. No kā nez viņa pārtiek?

Septītā diena, 27.12.2014
Labrīt septītajā dienā! Pamodos brīdi pēc 7 un jūtos ļoti labi! Šodienas uzdevums varētu būt nepārsalt un nepārspīlēt ar pastaigām, jo ārā auksts. Vienā no sapņiem biju lielas rūpnīcas vadītāja, piedzīvoju arī nelaimes gadījumu darba vietā – viens no darbiniekiem nokrita no turbīnas, bet viņam par laimi viss kārtībā un man tikai izbīlis.
30 minūšu meditācija par sevis mīlestību mani atkal saraudina, kad satieku mazo Gunu un to samīļoju. Viņa mani izvadā pa mīļām bērnības vietām, kas lielākoties visas ir Sēļos pie vecvecākiem. Pirmais romantiskais apliecinājums – astere uz spilvena kūtsaugšā, kur nakšņojām ar brāļiem un māsu; vectēva “medību namiņš” pie kartupeļu lauka, kur viņš pa nakti dzenāja mežacūkas, bet es pa dienu lasīju grāmatas; vītols ar iesietu veļasmašīnas “Rīga” vāku zarā, kas bija mans baznīcas zvans; Lācis, vecmamma, Rūja.
Pēc vingrošanas nu jau ierasta miega pauze. Kad pamostos, ārā snieg lielām pārslām.
Pamanu, ka man galvā nepārtraukti skan kāda dziesma, precīzāk – kāda tās rindiņa. Pat skaitot rindiņas adīklim, es rindu skaitu izdziedu. Kaut kāds trakums, šito radio nav iespējams izslēgt.
Līdz pat vieniem vēl neesmu saņēmusies iziet laukā, lai gan parasti jau ap 10-11 startēju. Šoreiz pastaigāju vien stundiņu – aizeju jūras virzienā. Neeju parasto ceļu, jo pie Cīruļiem uzradusies mašīna un pa logu var redzēt, ka kuras kamīns. Parasti gāju gar šo māju, šoreiz nogriežu gar Mudiņiem. Kājas atsalušas jau pirmajā pusstundā. Pelde, protams, izpaliek, pat neņēmu dvieli līdzi. Solis ir diezgan gauss. Aizeju līdz upītei un griežu atpakaļ uz mājām. Viss nosnidzis balts, jūra bango. Atpakaļceļā satieku Cīruļu saimnieci. Vai man ko esot vajadzējis? Saku, ka gribēju tik aiziet līdz jūrai. Viņa esot satraukusies, ka netālu no mājas ieraudzījusi pēdas sniegā. Novēlam viena otrai priecīgus svētkus un šķiramies. Redzu, ka sekojusi manām pēdām līdz pašam mājas celiņam.

Ziemassvētku dāvanas

Ziemassvētku dāvanas

Pabeidzu adīt kārtējo cepuri – tās būs manas ziemassvētku dāvanas mīļajiem. Pati pirmā tika noadīta mājiņas saimniekam. Es gandrīz katru dienu gāju staigāties ar citu cepuri galvā – jāpārbauda tak arī darbībā, ko esmu sameistarojusi.
Pie miera dodos ap pusvienpadsmitiem.

Pēdējā diena, 28.12.2014
Pamostos jau ap 3 un diezgan slikti guļu līdz pussešiem. Nevaru vairs izturēt, ceļos augšā. Man atkal salst, lai gan istabā rāda +16. Esmu gaužām neapmierināta, kurinu krāsnis un sēžu pie mūrīša. Šodien atsākšu ēst, citādi vairs nav iespējams piekurināt. Sākotnējais plāns gan bija, ka no šejienes prom dodos tik rīt, bet tā kā man nav līdzi tik daudz pārtikas, apdomāju, vai nevajadzētu atgriezties jau šodien.
Vienā no sapņiem mēģināju nopārdot Andrim Šķēlem kaut kādu autiņu, ko viņš pat bija ieinteresēts iegādāties. Ar mums vēl bija vidutājs un darījuma saruna norisinājās mežā.
Meditācija kā ierasts. Kamēr kurinu un sēžu pie krāsns, ik pa brīdim varu novērot pelītes gaitas uz vienu vai otru pusi no krāsnsapakšas. Kad istabā gana silts, ielienu gultā un izslēdzot uz kādām 2 stundām. Vingrošanas šodien nebūs.
Pamostos, ieskatos termometrā aiz loga – -10 grādi! Man viegla panika. Kurinu atkal. Iepriecinu vēderu ar apelsīnu – mango smūtiju. Šis izdod tādas skaņas, ka šķiet – brīnās, vai atkal jāstrādā pēc tik garas un patīkamas atpūtas? No paša rīta jutās sāpīgs kakls, bet tas izskatās ar tēju un miegu būs pārgājis. Lienu atpakaļ gultā. Ārā tāds sūnu ciems, ka nezinu, kā izbrist. Kamēr domāju, ko darīt, atraksta brālis, ko es domāju par mājā braukšanu. Uzreiz man ir skaidrs – protams, ka es dodos mājās! Zvanu, lai brauc pakaļ. Kopš šī brīža jūtos daudz labāk un enerģiskāk. Pusdienlaikā noloku banānu – tas šķiet salkani salds, pat šķebinošs. Man vēl ir kādas 4 stundas laika. Vispirms izlienu laukā paskatīties, vai ceļš ir izbraucams. Par laimi šodien kāds džips ir braucis garām un ir vismaz vienas sliedes. Pamanu arī pēdas, kas vedušas līdz pašiem vārtiņiem. Paeju pa tām un izskatās, ka vakardienas sarunu biedrene ir bijusi ziņkārīga.

Mazbānīša sliežu ceļa stiga

Mazbānīša sliežu ceļa stiga

Sapakoju mantiņas, sakopju istabu. Nolemju sevi un pelīti iepriecināt ar šurpceļā no mājas saimnieka saņemto Lāču maizes keksa gabaliņu. Nolieku mazu gabaliņu viņas trases malā un atlaižos; pēc kādas stundiņas redzu – šī skrien garām, apstājas, paošņā un pazūd. Pēc tam vairs atpakaļ nenāk. Man arī negribas ēst tādu keksu, ko pat pele smādē. Noloku otru banānu, joprojām šķebina, saprotu, ka pārējos es nespēšu apēst.
Kamēr gaidu, apdomāju šeit pavadīto laiku, pirfiksēju atklāsmes. Viena no tām ir par fenomenālo sapņu atmiņu no rītiem – pamodusies un rīta soli paveikusi, varēju rindiņā vienu aiz otra piefiksēt 2 – 5 sapņus, redzētus pa nakti. Otra par to, cik man tomēr ar sevi ir interesanti – negarlaikojos it nemaz, pēc kompānijas neilgojos un biju pat neapmierināta, satiekot makšķerniekus un kaimiņieni. Interesanta un patīkama ir sajūta, ka neko nevar nokavēt. Sajūsmināja arī nekontrolētās iemigšanas – sajūta, ka ļaujos visam, kas notiek, ko organisms prasa. Par sevi saprotu, ka man ļoti būtiska ir virzība, kustība, ja ilgāku laiku nekādas pārmaiņas dzīves scenogrāfijā nenotiek, sāku ieviest “problēmas” aiz garlaicības.

Skats uz štābiņu no stigas

Skats uz štābiņu no stigas

Lielākās grūtības man šajā posmā bija salšana. Lai gan literatūrā, ko pirms tam lasīju, šis faktors bija pieminēts, nebiju tam pievērsusi pārāk lielu vērību. Vai es ko tādu atkārtošu? Noteikti! Vai tas ir grūti no neēšanas viedokļa? Nē, tas pat ir atvieglojums, ka par šo sadzīves aspektu tik ilgi var nedomāt, paliek vairāk laika un enerģijas garīgajam darbam. Pieradums pie ēdiena izpaudās daudzajās domās par to. Starpība starp aizbraukšanas un atgriešanās svaru bija 5kg, taču nedēļas laikā viss tika atgūts. Vai kaut kas mainījās manā dzīvē? Uzreiz to nejutu, bet atskatoties redzu gan vairākas izmaiņas savās attieksmēs. Ko tas ir devis? Dzīvot ir kļuvis par kapeiciņu priecīgāk. Ir vairāk enerģijas un arī jau reālas darbības izmaiņu ieviešanai. Pazudusi liela deva baiļu no nezināmā. Un būtiski ir tas, ka dienas notikumus piefiksēju, citādi prātā paliek pārāk gloricēta ainiņa, izslēdzot grūtības.

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

3 responses to “Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars! jeb ziemassvētku gavēnis. Otrā daļa.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: