40K skrējēju jeb kā tas ir skriet vienā no sešiem pasaules lielākajiem maratoniem

Liriska atkāpe. Interesants bija ceļš, kā es nonācu pie dalības Berlīnes maratonā un to es šeit neaprakstīšu, taču noteikti ir svarīgi zināt, ka tas ir viens no sešiem pasaules lielākajiem maratoniem (bez Berlīnes vēl Ņujorkas, Bostonas, Čikāgas, Londonas un Tokijas maratoni – https://www.worldmarathonmajors.com), uz kuru pasaules skrējēji rautin raujas un tik vienkārši nemaz nevar tikt – par spīti raženajai dalības maksai vispirms ir jātiek cauri loterijai, pēc tam tik var sākt trenēties un gatavoties. Man pavisam noteikti gribējās izbaudīt skriešanas svētku atmosfēru daudzskaitlīgā pūlī – statistika saka, ka šogad maratonu skrēja un nūjoja 41 224 dalībnieki.

Eņģeļtaures pašā plaukumā

Eņģeļtaures pašā plaukumā

25.09. Berlīnē ierodos ar vairāk nekā stundas nokavēšanos. Lidoju līdz Dortmundei un tālāk devos ar autobusu.
Galā mani sagaida Andreas. Neesam redzējuši viens otru trīs gadus, atkalredzēšanās ir sirsnīga. Lai arī ir vēls, noliekam dzīvoklī manas mantas un dodamies pastaigāties. Uzkāpjam Kreuzberg jeb Krustakalnā, es ar visiem brunčiem piekritu rāpties pāri sētai, jo vārtiņi jau ir aizslēgti. Skats uz naksnīgi izgaismoto Berlīni paveras skaists, jo skaists. Vakariņas indiešu restorānā (urrā!) un tad jau arī dodamies mājās. Andy pusgadu ceļojis pa Kambodžu, skatāmies ceļojuma bildes. Nepamanu, kurā brīdī es atslēdzos.

Expo un pilsētas apskate, 26.09.
Sestdiena pieder man. Dzīvokli bez Andy dzīvo vēl trīs cilvēki, taču jau otro dienu viņi ir kaut kur pazuduši. Andy dodas uz volejbola mačiem, es pabrokastoju un dodos Berlīnes apskatē. Iegādājos dienas biļeti – tā ir ļoti ērta, maksā 6.90 EUR un var lietot visu veidu transporta līdzekļos. Nobraukājos visas dienas garumā gluži līka.

Expo

Expo

Rītu iesāku ar Expo apmeklēšanu, tas ierīkots pamestā lidostā trīs minūšu gājienā no mājām. Ieraugot turp plūstošās tautu masas, piedzīvoju pirmo saviļņojumu par gaidāmo maratonu. Atkal tās kaitīgās domas, ka varbūt vajadzēja tomēr vairāk trenēties… Visa lidosta ir Expo apdzīvota, iekļūt var tikai dalībnieki. Tieku pie numura, nopērku pāris želejas (nekur iepriekš neredzētas – nu ja, paguvu aizmirst, ka nevajag riskēt ar nemēģinātām lietām).
Ar metro aizdodos Bundestāga virzienā, gribu uz pilsētu pavērties no stiklā ieskautā kupola. Netīšām uztrāpu uz maratona starta vietu. Bundestāgā nevar tikt agrāk kā piecos. Nē, man tas neder. Talāk eju uz Brandenburgas vārtiem – te rīt būs finišs.

Šo ainu rīt es ilgošos redzēt 41km garumā

Šo ainu rīt es ilgošos redzēt 41km garumā

Tālāk dodos uz pilsētu uz Aleksandra laukumu (Alexanderplatz), tur varu pabrīnīties par TV torni un doties izpildīt savu misiju Dechatlon sporta veikalā – jānopērk mikrošķiedras dvielītis! Savu tak vasarā pie Braslas pametu. Kamēr mielojos ar saldējumu, mani pagūst uzrunāt divas meitenes un piedāvā kopīgi nodoties lūgšanām. Laikam izskatos tik zudusi, ka varbūt vienīgi lūgšanas vairs var līdzēt.

TV tornis

TV tornis

Pēc nogurdinošās iepirkšanās saprotu, ka vakarā ēst gatavot negribēsies, tamdēļ savu individuālo pasta party nosvinu Vapiano. Šī ēstuve man iecienīta kopš Tallinas maratona.

Pilngraudu pasta!!

Pilngraudu pasta!!

Pēc tam vēl saņemu spēkus, lai apskatītu muzeju salu. Tur valda ļoti relaksēta gaisotne, slejas skaistas ēkas, zied eņģeļtaures, zālītē gulšņā cilvēki.

Baznīca muzeju salā

Baznīca muzeju salā

Vakara nopietnākā daļa vēl tikai seko – apskatu Berlīnes sienas memoriālu, Checkpoint Charlie (kontrolpunkts, kur varēja iebraukt/izbraukt no amerikāņu ietekmes zonā esošās Berlīnes daļas), noslēgumā Topography Des Terrors. Hitlera zvērību anatomija. Gandrīz apraudos.

Bernauera iela jeb Berlīnes mūra memoriāls

Bernauera iela jeb Berlīnes mūra memoriāls

Mājās pārvelkos pirms deviņiem. No staigāšanas ir liels besis un man ir aizdomas, ka tas nebija prātīgākais, ko iesākt dienu pirms maratona. Vakarā salieku savas sporta lietas, iešņorēju čipu, piespraužu pie krekliņa numuru. Atkal aizmiegu, skatoties Andy bilžu slaidšovu, šoreiz par Baltijas ceļojumu.

Checkpoint Charlie

Checkpoint Charlie

Maratona diena, 27.septembris
No rīta ļoti negribas celties. Samiegojies no migas, kamēr taisos, izlien arī Andy un liek man saģērbties siltāk (ārā +4 grādi, man šorti un krekliņš). Paklausu.

Satraukts prieks

Satraukts prieks

Pa ceļam pamanu uz ielas novēlušos kastaņus un metos tos lasīt kabatā, pie sevis smejot, ka manā rokasbagāžā kā reiz pietrūkst kilograms Berlīnes kastaņu. Uz metro plūst lielāka daļa tādi, kas skries. Plūstu līdzi straumei. Pa ceļam man jau sākas halucinācijas, šķiet, ka redzu Lindu.
Startā esmu stundu pirms. WC rindu izstāvēt prasa gandrīz pusstundu, atbrīvoties no somas – 15min, turklāt tas nav diez ko vienkārši – ceļu prasu kādas trīs reizes, līdz atrodu sievietēm paredzēto mantu glabātuvi. Aši novelku, kas velkams, un skrienu meklēt savu starta koridoru, kas man ir E (A-elite, G-vislēnākie). Arī te jāizstāv neliels sastrēgums, līdz tieku līdz starta koridoram. Iekšā tajā arī visai gausa iekļūšana, paeju mazliet uz priekšu, metu kaunu pie malas un lūdzu divus puišus man palīdzēt pārkāpt pāri sētai (nav jau pirmā reize, vakar Kreuzberg jau bija treniņš), lai nav gari jāgaida. Līdz startam 4min.

Šāviens, gaisā uzlido balonu pūlis, ļaudis pamazām sāk iekustēties. Līdz startam nemaz tik ilgi nav jāgaida – šķērsoju paklāju pēc mazliet vairāk nekā trim minūtēm.

Starts!

Starts!

Sākums diezgan eiforisks. Ļoooti daudz cilvēku, gan trasē, gan atbalstītājos. Ik pa brīdim spēlē kāda mūzikas grupa, DJ vai bundzinieki. Ļoti pacilājoši un uzmundrinoši. Skrienu Merrellos jeb minimālajos apavos, pirmie 6-7 km caur purngalu un ar tempu 5min uz km. Tad sāku just ikrus un pāreju uz pilnu pēdu. Par kādām 10 sekundēm paātrinos un atlikušos kilometrus līdz pusmaratonam skrienu zem 5min/km. Kādā no sākuma kilometriem dzirdu: “O, Latvija! Skrien, Guna, skrien!” Forši, kādam latvietim te ir atbalstītājs!

Kaut kur pa celam, nozagta bilde, skopums neļāva nopirkt :)

Kaut kur pa celam, nozagta bilde, skopums neļāva nopirkt🙂

Tas ir viens no iemesliem, kādēļ uz ārzemju skrējieniem man patīk vilkt Noskrien personalizēto krekliņu. Ap divdesmito kilometru, kas ved teju gar mājām, jāsatiek Andy, kurš solījās iznākt pafanot. Gaidu, gaidu viņu, bet tā arī neieraugu. Pēc 22.km man sākas lūziens. Skaidrs, uz ko es novelšu atbildību! Atlikuši vēl 20km, tas nav maz. Šeit man galvā dzimst ģeniāla atziņa – maratonu var noskriet divos veidos: 1) trenējoties, 2) ar milzu pacieību. Pacietība man būs nepieciešama vēl gandrīz divas stundas. Sāku just savas pēdas, augšstilbus, cirkšņus, turpinu just ikrus. Pie trīsdesmitā kilometra jau jūtos pavisam savārgusi un tipinu ap sešām min/km. Brīžiem pamanu, ka netveru neko no apkārtējā, tik iegrimstu dziļāk iekšējā cīņā. Mazliet uzmundrina želeju punkts, kur paķeru kādas trīs – būs mans pēdējais glābiņš. Kā vēlāk par mani mājās Latvijā pasmējās – uz maratonu braucu bez želejām, no – ar želejām kabatā. Kādā brīdī pamanu pa kādam skrējējam, kurš pārgājis soļos, un uzmundrinu sevi ar atklāsmi, ka es vēl joprojām skrienu. Ir momenti, kad iedomājos, nu kamdēļ tas viss vajadzīgs, bet es jau vakar, skatot Brandenburgas vārtus, zināju, kas tur notiks un ka tas ir tas, ko gribas piedzīvot. 38.km piedzīvoju atdzimšanu un paātrinos uz atlikušajiem km teju par pusminūti uz km.

Finišs!

Finišs!

Brīdī, kad pagriežos pēdējā līkumā un ieraugu pieminētos slavenos uzvaras vārtus, es mazliet sajūku prātā. Pēc tam apskatu, ka pēdējie 500m nolidoti ar ātrumu 4:25 un ka ātrākais km, protams, arī ir pēdējais – 4:38. Manu seju rotā nedaudz vājprātīgs smaids, līdzjutēji auro un gavilē, es jūtu, ka nesos baisā ātrumā uz priekšu. Svētlaime mijas ar tieksmi nobirdināt kādu asaru, bet pavisam noteikti tā būtu prieka ne kāda cita asara. Tās tomēr paliek nenoritējušas. Vēl pamanos kādu arī apdzīt. Finišēju ar savu līdz šim sliktāko maratona laiku no četriem sacensību maratoniem – 3:43.

Diploms

Diploms

Laikam izskatos tā, kā še aprakstu, jo kāda vācu televīzija nolemj pieprasīt man interviju. Droši vien tik nesakarīgi runāju, ka nācās mani izgriezt.

Vēl viena nosperta bilde. Laimīgs finišētājs

Vēl viena nosperta bilde. Laimīgs finišētājs

Apkārt vienas vienīgas laimīgas un apgarotas sejas un man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tie 42km bija jāskrien. Parka zālīte pilna ar stīviem, dzeltenās plēvēs ietītiem cilvēkiem, bet jūtams, ka šie pagalam apmierināti tomēr ar dzīvi. Metro pa ceļam uz mājām novēroju, ka teju lielākā daļa, kas pārvietojas, ir ar medāli kaklā un apmierinātu sejas izteiksmi. Skriet kopā ar 40 000 cilvēkiem – o jā, to ir vērts piedzīvot!

Pēc

Pēc

Dzīve pēc maratona.
Vakarā, brīnīdamies, ka saku “jā” (man tagad esot jāvaid un jāguļ gultā) Andy piedāvā kultūras programmu. Dodamies uz hipsteru rajonu jeb Mauerpark. Tur svētdienās bez nekādas izsludināšanas un reklāmas savācas bariņš cilvēku, muzicē, spēlē teātri, dzied karaoki, rāda burvju trikus, tirgo visādas sīklietas, spertus velosipēdus utt. Kā man te patīk!

Karaoke

Karaoke

Šis ir must see, ja apciemo Berlīni! Pavisam nopietni. Pie karaokes skatuves uzkavējamies mazliet ilgāk un sadraudzējamies ar venecuēliešu pāri. Viņa pēc kāda laika aiziet nodziedāt “Zombie” no Cranberries. Divi vīriņi sadarbojas – viens staigā apkārt ar ledus somu un piedāvā netālā veikaliņā nopirktu aliņu ar trīskāršu uzcenojumu, otrs savāc tukšās pudeles. Visi priecīgi. Radoši ir jāpieiet labierīcību jautājumam, jo šeit atpūtas kabinetiņu gluži vienkārši nav.

Tūliņ ies vaļā!

Tūliņ ies vaļā!

Nākamais pieturas punkts ir Varšauera tilts un netālu esošā East side galery – puskilometru garš Berlīnes mūra atlikums, grafiti meistaru apgleznots. Skaisti. Nemanot ir satumsis un piezadzies vakars, jādodas mājās un jāliekas slīpi. Pa ceļam acis priecē apaļš pilnmēness.

East side galery

East side galery

East side galery

East side galery

Andy ir laba humora izjūta, un viņš vaicā, vai es nevēlos šovakar iemigt pie, piemēram, Izraēlas ceļojuma bildēm. Izrādās, ka viņš arī ir Troņu spēļu fans, vienīgi es neesmu redzējusi nekā no jaunās sezonas. Kopīgiem spēkiem noskaidrojam, kas ir pēdējais, ko redzēju, un es tieku pie nākamās sērijas noskatīšanas. Daudz kas jau ir aizmirsies, bet vienalga forši!

Es un mans draugs Andy un Varšauera tilts

Es, Andy un Varšauera tilts

Tā pagāja mana pēdējā diena Berlīnē. Nākamajā jau agri no rīta cēlos un vēlos, lai uzsāktu pārbraucienu Dortmundes virzienā, no kurienes gaidāms lidojums mājup. Esmu uzlādējusi savas baterijas ar lieliskām emocijām un ir prieks atgriezties.

P.S. Starp citu – pieteikšanās Berlīnes maratona loterijai nākamajam gadam jau iet vaļā, vēl var pagūt līdz 1.novembrim!

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

One response to “40K skrējēju jeb kā tas ir skriet vienā no sešiem pasaules lielākajiem maratoniem

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: