Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars vol2

Šī gada decembris iegrozījās tikpat vēlīgs kā pagājušā un Ziemassvētkos atkal varēju atļauties aizbēgt prom uz vientuļo meža namiņu. Formāts jau zināms – nedēļu prom, bez pārtikas, bez izklaidēm, bez grāmatām un internetiem, bez komunikācijas ar ārpasauli. Attīrīties fiziski un garīgi, mazliet pastrādāt ar iekšējo pasauli, sāpēm un sapņiem, kam ikdienā mēdz nepietiek nedz spēka, ne laika. Man plānā ir noslēgt un aizvadīt 2015.gadu, kas ir bijis ļoti ziemīgs un pelnījis nosvinēt tā beigas, skatīt krāsainus sapņus un smelties iedvesmu. Un tad ar svaigiem spēkiem, iespaidiem, iecerēm un enerģiju mesties iekšā personīgajā pavasarī jeb 2016.gadā!

Jūra

Jūra

Šoreiz lielākai jautrībai man līdzi dodas arī Fiskars rokas zāģītis – kurināmā sagādei – un mušu pletne, kas gan tā arī palika nelietota. Arī neliels elektriskais sildītājs, kas pēdējos rītos bija man labs draugs, lai apsildītu nosalušo degunu vai kājas. Es jau zinu, ko apmēram jutīšu un piedzīvošu fiziskajā plānā. Šoreiz papildapstāklis ir arī tas, ka dodos ar auto, nevis mani aizved un izmet, lai pēc nedēļas savāktu. Teorētiski varu dezertēt jebkurā brīdī, taču ceru, ka tas negraus morāli un motivāciju procesa vidū.

Starts jeb pirmā diena iecerēta ļoti nežēlīga – vispirms uz Depo pēc iekuriem, svecēm un ūdens, pēc tam uz spēļu vakaru pie Brokiem, lai godinātu vārda dienas gaviļniekus un atteiktu visiem vēderpriekiem. Tā arī notiek, jūtos sasodīti labi, vakara izskaņā startēju namiņa virzienā. Aizballējos par stundu ilgāk nekā domāts, finišēšu galapunktā pirms pusnakts. Mašīnā no sirds izdziedos kopā ar Ingu, Zāli un Viegli. Galā rīkojos vai nu drosmīgi, vai arī stulbi, taču piebraucu pie pašiem vārtiem, lai nav dikti tālu jāstiepj mana iedzīve. Iekārtojos, iekurinu, nobildēju laika prognozi un atvados no sakariem. Malka ātri aiziet, izskatās, ka Fiskars noderēs, jo man līdzi tikai 3 maisi malkas, no kuriem viens teju jau likvidēts pirmajā vakarā.

Liekos slīpi, jo ir jau pusdivi – laiks pagāja, kamēr iesila mana istabiņa. Vienīgā bēda man pagaidām par to, ka laika prognoze saulīti nesolīja nevienu no dienām.

Otrā diena iesākas vēlu, jo nosutinu līdz 9:30. Pamostos ar diezgan zemu enerģijas līmeni. Ķeros pie kurināšanas un pat nopriecājos, ka garu pastaigu šodien vairs ieplānot nevar. Katras dienas rutīnā ietilpst kurināšana, meditācija, uz plīts vārītas tējas baudīšana un joga. Iztērēju pirmo malkas maisu un pošos laukā padarboties ar Fiskaru. Gar sētu ir sakrituši koki, tos metos zāģēt malkā. Pēc stundas maiss pilns, metu mieru un dodos pastaigā, ir jau viens pēcpusdienā. Vispirms apskatu jūru. Ja es būtu gleznotāja, tad marīniste. Jūra nekad neapnīk. Apguļos, atspiežoties pie baļķīša un vēroju to. Vējš neļauj ilgi gulšņāt, slienos augšā un uz Irbi peldēt. Nonākot pie kraujas, smaidu. Skaistums. Nokāpju pie upes un nopeldos. Vējš dikti negants. Izskaitu 10 sekundes un lienu laukā, jo baidos no pieredzes no pārsalšanas. Ķermeni pārņem spējš siltums un enerģijas prieka vilnis. Siltums ir mānīgs, tamdēļ aši lienu atpakaļ drēbēs. Atguļos sausajā zālē un veros debesīs. Mākoņi skrien, upe skrien, bet es neskrienu.

Es neskrienu

Es neskrienu

Nosoļoju kopumā 6km, pa āru nodzīvojos 3h. Atkal kurinu un ķeros pie zeķu adīšanas namiņa saimniekam, lai pateiktos par viņa vēlību. Kādu brīdi atlaižos un uz mirkli izslēdzos. Ilgi sev neļauju to prieku, jo kas tad naktī gulēs. Istabā ir silts, vairs nekurināšu.

Mutē pazīstama skābuma garša, bet nogurums gan man šķiet par lielu pirmajai dienai.

Kļūda ir saskatīt cilvēkā tikai to, kas viņš ir, un nevis to, kas viņš var būt.

Vienu brīdi sadzirdu grabināšanos aiz skapja. Pavēroju brīdi apkārtni un, lūk, arī viņa – mana draudzene. Tikai tā vairs nav pelīte, bet gan riktīga pele. Ar adīšanu izklaidēju sevi līdz 22, kad liekos uz auss. Ārā auro vējš.

Trešajā dienā ceļos mazliet pēc 9. Nogulētas 10h! Tā kā tāds lācis. Istabā +14, es nesalstu, pat zeķes pirms miega novilku. Apdaru rīta darbus, pierakstu trīs interesantus sapņus. Priecājos, ka esmu tik labi gulējusi. Nesanāk pagaidām nekāda celšanās ar sauli. Rīt varbūt jāuzliek modinātājs, jo būs saulgrieži. Kamēr meditēju, man sāk nepatikt smarža, ko jūtu. Veru vaļā acis un redzu šādu ainiņu: garā svece noliekusies teju 90 grādos un aizdedzinājusi manu dzelteno blociņu. Lecu augšā, ķeru šo rokā un mutes bļodā iekšā. Situācijas glābšana aizņem nepilnu minūti, uzreiz atgriežos pie lietas. Uz jogu jāsaņemas, jo no vakardienas saules sveicieniem sāp pleci. Vispār kaut kāds panīkums, tik vakar pēc peldes bija ašāks solis un mundrums. Būs šodien arī jānokāpj pie upes uzlādēties. Iededzinu vīraku un tūlīt to nožēloju, vēderam ļoti nepatīk aromāts.

Atkal padarbojos ar Fiskaru, zinu, ka drīz būs lietainas dienas, kad tiešām negribēsies rosīties pa āru, tādēļ piespiežos un sazāģēju vairāk.

Ap 14 nobriestu pastaigai. Šoreiz ņemu līdzi vienu kārtu vairāk, lai var pēc peldes ilgāk pagulšņāt upes krastā. Peldīte brīnišķīga, ūdens šķiet silts. Noturos ūdenī nepalikt ilgāk par 10 sekundēm. Saģērbjos un sasildos ar tēju. Kamēr ģērbjos, mākoņos paveras spraudziņa un uz mirkli kļūst gaišāks. Nojaušu sauli. Atlaižos un kādas 10min veros debesīs.

Irbes miljons

Irbes miljons

16 jau esmu mājās. Man patīk, kā skan klusums. Nē, tā tomēr ir sveces liesma. Pavisam tuvu pie pirmās zeķes beigām nospriežu, ka man nepatīk, kā izskatās, un izārdu, lai sāktu no jauna.

Ceturtā diena ir saulgrieži un es pamostos ap 7, pie vainas drusku arī pele, kas nekaunīgi grabinās aiz manas gultas. No gultas nekāpju diezgan ilgi ārā. Brīžam iezogas prātā domas par ēdienu, bet nekas traģisks. Dikti nesalstu, istabā +16. Man gan šoreiz veicas, ka aiz loga visu laiku plānoti plusi. Pie mīnusiem būtu bēdīgāk.

Kad tieku līdz galdam, pamanu, ka pele bijusi uz galda – vienai no tējas svecēm ir nograuzta dakts. Ārā slapjš, šodien Fiskars atpūtīsies. Kamēr adu, manu, ka lietus mitējies. Saprāts ņem virsroku pār slinkumu un roku rokā ar Fiskaru dodamies laukā izklaidēties. Jārēķinās, ka enerģijas tomēr paliks tikai mazāk.

Pēc darbiem gājiens uz upi, bez līkumiem. Nopeldēties un pagulšņāt, debesīs veroties. Tas mans mīļākais dienas moments. Žēl, ka tik ātri nosalstu. Šodiena ir vēsāka un mežs ir pielijis. Tieku pa ceļam pie mitrām botām, tas neļauj ilgi vaļoties. Piemirsies arī dvielis – tā vietā tiek izmantots viens no termokrekliem. Atnākot mājās, izstīvēju pēdējo malkas maisu. Rēķinu, ka malka vēl jāsagādā kā minimums vienai diennaktij. Mājā atpakaļ tikusi, pirmo reizi iedarbinu elektrisko sildītāju – sildu kājas.

Kopumā visu laiku ir sajūta, ka esmu tādā kā stand by režīmā. Vai nu organisms atceras iepriekšējo reizi un taupa, cik var, vai nu esmu švakāka. Šajā dienā parādās jauns grūtums, kad skaitu, cik vēl atlicis pārdomāju, vai nedoties jau prom. Zeķe ir bezgalīga, izskatās, ka atkal jāpaārda. Izmazgāju matus un gulšņāju. Man nepatīk diskomforta sajūta, gandrīz sāpes muguras lejasdaļā. Nesaprotu, no kurienes tās.

Mitrā malka dūmo, dabonu istabu vēdināt. Pēdas man vēsas, jāsāk pārdomāt par peldēm. 22 izslēdzos.

Labrīt piektajā dienā! Kā es vakar šo dienu gaidīju! Šķita, ka tad nu gan lielākā daļa jau būs aiz muguras. Un tā arī ir. Ārā gaudo vējš. Pašsajūta ir ok, tik to muguru lauž. Pat varbūt jūtos drusku mundrāka. Rīt Ziemassvētki! Nakti guļammaisā gulēju gluži plika, ar otru piesedzoties, un man bija silti. Man šķiet, ka pagājušajā gadā dikti sevi izdzinu ar garajām kilometrāžām, vismaz šoreiz neko tādu negribas un nav arī toreiz piedzīvoto salšanas krīžu. Tieku galā ar rīta rutīnu, kas šoreiz neietver malkas sagādi – ārā sirsnīgi līst.

Tā kā vairākas dienas man nedod miera doma, vai tikšu ar mašīnu atpakaļgaitā pa slapjo, pielijušo šauro celiņu ārā, motivēju sevi ar izbraucienu līdz Irbes ietekai jūrā. Diezgan mudīgi sataisos un dodos mašīnas virzienā. Uzmanīgi un lēnām izčibinu laukā. Varen apmierināta! Aizbraucu līdz Dzelzceļa mājai un tur stājos mierā. To tā nevar atstāt – pagājušajā reizē atvilkos līdz Dzelzceļa mājai un aiz tās nozaudēju mazbānīša stigu, attiecīgi neatradu kājinieku tiltu pāri Irbei. Jālabo šī kļūda šoreiz. Pamanu no ēkas pa labi tādu kā uzbērumu, kas aizlokās vēl vairāk pa labi prom. Skaidrs, ka tur gājis mazbānītis. Dodos pa uzbērumu un pēc 300m esmu pie tiltiņa! Cik gan toreiz biju tuvu! Pagriežos, lai dotos uz jūru, taču prātā iešaujas Laimoņa teiktais, ka no dzelzceļa tilta bija palikuši balsti turpat blakus. Man vajag redzēt, tāpēc eju atpakaļ pie tiltiņa. Nu tad jau arī jāiet tam tiltam pāri un jāapskata Irbes ieteka no otras puses. Tilts gan vairāk ir imaginārs, daudzu spraišļu trūkst, bet tad glābj kādi perpendikulāri nolikti dēļi. Lietussargs man vienā, ar otru iekrampējos trosē. Tieku pāri. Sākumā bija akmens ar iegravētu 1924, te sagaida akmens ar 1974. Tikai šai pusē pamanu zīmi, ka staigāt pa tiltu aizliegts. Nē, nu man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc, bet tas arī drusku vieš uztraukumu par tiltiņa izturēt spēju, jo man tak jātiek arī atpakaļ!

Imaginārais tilts

Imaginārais tilts

Ieteku sasniedzu pēc 4km, pa ceļam varen priecīga saspārdu pūpēžus, kas nokūp vien. Apsēžos zem priedes – cik labi, ka ir lietusbikses, un dzeru tēju. Jūra satiekas ar Irbi. Vasarā kāpa iestiepās daudz dziļāk – tātad līmenis ir augšā un upi tik viegli tagad nepārbristu.

Saņemu spēkus un dūšu un slāju atpakaļ. Uz ceļa – cik nepatīkami – tuvojas tumšs cilvēka stāvs. Nepatīkami, jo intuitīvi apjaušu savu vājumu un neaizsargātību. Sažņaudzu rokā sakļauto lietussargu un lieku drusku sparīgākus soļus. Protams, ka nabaga riteņbraucējs i nedomā man klupt virsū, bet esmu novērojusi, ka šādos brīžos ārkārtīgi nepatīk svešu cilvēku klātbūtne.

Irbei randiņš ar jūru

Irbei randiņš ar jūru

Nošķērsoju vēlreiz imagināro tiltiņu un drīz esmu pie auto. Mājās apzināti neļaujos snaudai, lai neizjauktu miega režīmu. Pabeidzu (beidzot) pirmo zeķi un iesāku nākamo. Vakara cēliens diezgan darbīgs. Šodienas atziņa – jauna ideja komplektā ar jaunatklājēja garu spārnu un dod spēku un enerģiju (brauciens uz Irbi). Vēl katru vakaru sevi aplaimoju ar to, ka izlasu pagājušā gada konkrētās dienas ierakstu.

Ziemassvētkos mostos vēlu – atkal esmu nogulējusi līdz gandrīz 9. Atkal kādas 10-10.5h. Jūtos ļoti labi. Fiziskajā un garīgajā plānā tiešām labi. Esmu priecīga par savu labo pašsajūtu. Jānopeldas, jo rīt sola atkal lietu un vakar arī lietus dēļ peldi izlaidu. Meditācijas laikā pamanu, ka spējas un negaidītas asaras sāp. Kopumā ir drusku vēsāk nekā pirmajās dienās, jo pie +18 man salst deguns un slēdzu iekšā sildītāju. Vairāk nekā 1h nojogoju – ir iekšā. Ārā mazliet parādās saulīte, jādodas sagādāt pēdējo maisu ar malku. Pēc tam dodos uz jūru. Ilgi ar sevi diskutēju, peldēt vai ne, bet beigās tomēr izpeldos. Ieskrienu jūrā, notupjos un dabonu ar vilni tā, ka slapji arī mati un cepure. Šī ir saulaina diena. Tieku pie pirmās aukstuma krīzes. Atsalst kāju pirksti. Uh, kas par ātrumu attīstās, kad ir auksti! Ne vēsts no stand by režīma. Mājā sildu kājas pie sildītāja.

Vilkvāles

Vilkvāles

Rīt būs tā diena, kad ļaušu sev nedarīt itin neko, ja tā gribēsies .Esmu nopelnījusi. Brīdi atlaižos gultā un veros koku galotnēs, kas šūpojas vējā. Un ir labi tā.

Pele līdz ar pieaugšanu kļuvusi nemanāmāka fiziski (redzēju vienu pašu reizīti, slēpjas), taču dzirdama gan ir krietni vairāk, kļuvusi nekaunīgāka, reizēm tā ņemas aiz gultas, ka traks var palikt, īpaši, ja ir 6 no rīta. Nokristu šo par Saulcerīti.

Šorīt jogojot pamanīju, ka līdzsvara asanā, kas uz vienu sānu, balstoties ar rokām gurnā un kājā, varu atpiņķerēt saslēgto kāju un iztaisnot. Tas man ir kas jauns manā jogas meistarībā. Pirmdien apņemos uztaisīt asins analīzes, interesanti, ko tās rādīs – izskatā esmu izbadējies nabaga kenijietis. Pabeidzu otru zeķi drusku citādāk, tā patīk labāk Pirmo atkal nāksies paārdīt.

Labrīt septītajā jeb pēdējā Ziemassvētku gavēņa dienā! Guļu līdz astoņiem un šonakt mani pirmo reizi apciemoja niansēti garšu sapņi. Pašsajūta joprojām laba. Ārā var samanīt saulīti ik pa brīdim. Kad tieku galā ar rīta cēlienu, izbāžu laukā degunu, lai secinātu, ka ir dikti vējains un šodien palikšu mājās. Tieku galā ar zeķēm un ķeros pie brāļa cepures.

Ik pa laikam burkšķ un burbuļo vēders, saku šim, ka drīz, jau drīz tiks pie saviem vēderpriekiem. Gaidi vai negaidi, tāpat tas brīdis, kam jāpienāk, pienāks. Kādā brīdī atguļos un nolemju pamērīt pulsu. Saskaitu 52, wow, tik zemu reti kad izdodas noķert.

Rokdarbi

Rokdarbi

Ārā nepaguris gaudo vējš, pabeidzu cepuri. Šodien nav manīta Saulcerīte. Vai tas nozīmē, ka šī ņemsies pa nakti?

Aizbraukšanas dienā esmu augšā netipiski agri – jau 5:30, taču laikam ir neliels tonuss sakarā ar to, ka projām braukšanas diena. Drusku palevitēju gultā – gandrīz stundu – un slienos augšā. Varbūt pat labi, ka tā, jo mans plāns ir aizraukt ar gaismiņu. Iestiepju istabā sasildīties smūtiju un banānus. Tas brīdis tuvojas.🙂

Galvenie secinājumi jeb sausais atlikums.

Fiziskajā plānā man klājās daudz vienmērīgāk un mērenāk nekā pagājušajā reizē – laikam ķermenis ieglabājis kādas atmiņas no pagājušās reizes, izlīdzināja plūdeni enerģiju uz visu nedēļu, uzreiz jau noslēgdams nost lielus enerģijas uzplūdus. Jau otrajā badošanās dienā man īsti negribējās ne celties, ne velties, ne vingrot, ne meditēt, ne staigāt. Visu ar nelielu piespiešanos. Šoreiz biju daudz saudzīgāka pret sevi – neizdzinu vairākos desmitos pastaigu kilometru, neiedzīvojos pārsalšanā un visādi citādi sekoju līdzi tam, kas notiek, ieklausoties sajūtās. Vienu no pēdējām dienām, dzirdot vēja aurus aiz sienām, atļāvu sev vispār ārā neiet. Atļāvu sev nepeldēties, kad ārā lija.

Morāli man šķiet, ka bija grūtāk. Īpaši pirmajās trīs dienās namiņā.

Septiņās dienās mīnus pieci kilogrami, no kuriem četri atgriezās nākamajās 5 dienās.

Garš to doe list, no kā liela daļa jau izdarīta, iesākta, procesā.

Pierakstīti aptuveni 20 sapņi (īstie, redzēti miegā).

Pelīte izaugusi par maktenu peli.

Nedaudz sakopts pagalms, sazāģējot malkā no purva sētā pārkritušos kokus.

Aromātiskās sveces un vīraks labāk nē.

Režīms ir laba lieta. Ja neļaujas pēcpusdienas, pēcrīta, pusdienlaika u.c. snaudām, tad naktī miegs ir labāks.

Laiku pa laikam ir veselīgi un noderīgi atkāpties no dzīves mutuļa un paskatīties uz to no malas.

Guļammaisā ir jāguļ plikam, tā siltāk.

Garīgo darbu ir vieglāk veikt šādos apstākļos nekā ikdienišķos. Te nav atrunas, ka nav laika u.tml.

Bet tagad sadaļa mazliet par dzīvi pēc. Rīgā atgriežos sestdienas pēcpusdienā un iebraucu pa ceļam uz mājām Spicē. Autostāvvieta joprojām pārbāzta, lai gan svētki nu jau aiz muguras. Es meklēju, kur apstāties, un smaidu. Cilvēki, daudz cilvēku. Lēnu garu iztipinu iepirkšanās centru un jūtos varen labi lielajā ļaužu masā, lai no tās atkal laistos prom mājās.

Pagājušajā reizē šo pēc badošanās nedarīju, taču tagad gan – nodevu asins analīzes apskatīt, ko labu vai sliktu esmu sev nodarījusi. Rezultāti varen un negaidīti iepriecinoši – tādu feritīna un hemoglobīna līmeni (augstu) mana acs vēl nekad nav skatījusi! Arī viss cits ir labos rādītājos, tīri vai žēl, ka pirms aizbraukšanas nepārbaudījos, tad būtu salīdzināmi. Daži no jums zina, ka cīnos ar feritīna rezervju uzturēšanu normā.

Pēc četrām dienām paredzēts garāks skrējiens Igaunijas mežos. Nav ne jausmas, kā klāsies un kā jutīšos. Tas mani drusku dara bažīgu.

Vai es ko tādu gribēšu atkārtot? Nezinu. Ne tik drīz.

 

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

3 responses to “Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars vol2

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: