Skrējiens ar troļļiem

Plānojot ikgadējo viesošanos Norvēģijā, ienāca prātā paskatīt, vai to ir iespējams apvienot ar kādu skrējienu. Tā tiku pie Ultrabirken – nieka 3h brauciena ar vilcienu attālumā no mūsu mītnes pilsētas Lierbyen līdz Lillehammerei. Tiesa, ilgi vilcinājos ar reģistrēšanos ITBS dēļ, uz šo soli beidzot sadūšojos tik maija vidū, no pusmaratona, maratona un 60km izvēloties garāko variantu.
Ierodos Lillehammerē dienu iepriekš un, apskatot pilsētu, gluži negaidīti gājēju ielas vidū satieku Latvijā mūžību neredzēto Elitu. Skries rīt pusmaratonu. Novēlam viena otrai izdošanos un šķiramies.

IMG_3262 (1).JPG

Skats no trases

Tiekam līdz mājiņai un iekārtojamies ļoti jaukā apartamentā. Saimniece Astrīda, dēls Askers un viņu kaķis, kam nespēju izrunāt vārdu, ir ļoti viesmīlīgi. Tālāk ceļš ved uz expo pēc numura, neliels aplis pa pilsētu un jādodas mājās atpūsties. Es jau ap 10 liekos uz auss.
Kad piecos zvana modinātājs, es ne pa kam negribu mosties. Jāceļas. Lai arī man ir stunda laika, palieku bez brokastu tējas. Pukojos par izvēlētajām zeķēm, vienīgajām, ko esmu paņēmusi līdzi – tām jau padilis virs papēžiem, baidos šī iemesla dēļ iedzīvoties saberzumos. Izlīdzos ar pāris plāksteriem. Nonākot pie olimpiskā centra, kur jākāpj busā, lai dotos uz ~20km attālo startu, secinu, ka neierakstos pūlī. Visi saģērbušies siltās drēbēs, jakās, cepurēs, cimdos. Nu ir jau arī diezgan pamatots iemesls – ārā ir tik 6 grādi. Es jau esmu bruncīšos un krekliņā jeb tādā paskatā, kā domāju skriet.
Busā uzrunāju blakus sēdošo puisi. Tas ir Loras no Zviedrijas. Es viņam prasu, vai šis skatās “Troņu spēles” – neskatoties, bet varoni Loras no turienes zinot. Drusku patērzejam un novēlam viens otram veiksmes. Viņš piesola sniegu. Galā mūs izlādē diezgan lielā nekurienē. Labi, ka ir silta reģistrācijas telts, kur cenšos mazināt drebuli. Līdz startam vēl pusstunda.
Stājoties uz staru, jau diezgan nekontrolēti drebinos. Starts nāk kā atvieglojums, un aiziet skrējēji pretī finišam, drīz vien izretojoties garā desā. Es jau, kā parasts, prātā sadalu distanci trīs trešdaļās, katra 20km gara. Pirmā paiet diezgan lustīgi un mierīgi. Desmitajā km apbalvoju sevi ar želeju. Kādā no kalnu korēm paveras brīnišķīgs skats uz ezeriem abās pusēs.

 

Reinsvatnet_I

Lielāks ezers

Otrajā dzirdināšanas punktā man saka, ka esmu sestā dāma. Trase iet augšā – lejā visu laiku. Dikti reti ir tešami plakanie gabali. Laiku pa laikam ielejās ir pa zampai, kur pamērcēt kājas. Mans emocionālais un fiziskais ķermenis drīz no nepierastās slodzes kļūst mazliet panīcis. Ap 17.km sagaida liela un melna zampa, kurai neredzu cauri. Kaut kā pavisam neveiksmīgi uztrāpu uz akmeņa, paslīdu, zaudēju līdzsvaru un esmu vēkšpēdus. Mazliet cieš tik ceļgals un mans paskats – esmu nomūrējusies līdz acīm. Čalis aiz manis kaut ko uzsauc norvēģiski, iztulkoju to kā, vai viss kārtībā, un atbildu ar paceltu īkšķi. Baltais krekliņš vairs nepavisam nav balts. Bišku ieskābstu un iezib prātā doma, ka nafig šito visu, bet atceros vakar apēstos 11 braunijus un tik kustu tālāk. Pēc dubļiem visas iespējas drusku uzspodrināt kedas, šķērsojot sniega segu. Pavisam drīz samanu rozā dibenu. Tai jābūt piektajai dāmai. Nepatīk man tas, ko sajūtu, bet nu fakts paliek fakts – sāncensības gars drusku ir uzmodies no letarģiskā miega. Lidojot pāri nākamajai sniega segai, labā kāja sniegā iesprūst līdz celim. 20.km jeb pirmās trešdaļas beigas svinu ar konču. Lieku kādu brīdi rozajai mieru, taču pēc atpūtas punkta pēc 25. km, aprijusi otro želeju, es viņai eju pārliecinoši garām. Vairs tak tikai 35km. Hā, hā! Domās ceru, ka viņu drusku iebiedēs arī mans briesmīgais, dubļos izvārtītais paskats.

IMG_3261 (1)

Ūdenskritums

Pie sevis nodomāju, ka negribu vairs to dibenu redzēt. Sākas riktīgi akmeņains augšupceļs. Augšā kalna korītē atkal dikti smuki skati. Biju plānojusi šo to bildēt, bet baidos nolauzt kaklu. Telefons mierīgi atpūšas somā. Drīz seko arī tikpat akmeņains lejupceļš. Neesmu tomēr nekāda kalnu kaza, un arī mana augstprātība nav palikusi nepamanīta – rozais dibens ir atguvies un aiziet man garām, atstājot mani putekļos. Nu labi,vismaz bridi biju piektā. Pakaļ neskriešu, joprojām baidos nolauzt kaklu. Papildus jau tā neskrienamajai takai gar malām ir asi krūmu zari, kas skrāpē manas kājas.
Ir diezgan vientulīgi, visi izretojušies. Ik pa brīdim pamanu, ka pārbaudu, kas man ar frizūru. Pareizi, galvenais tak ir labi izskatīties, nosmeju, un atceros, kā ceļabiedrenes uzjautrinājās par maniem pārdzīvojumiem par to, ka zeķes nebūs saskaņotas ar krekliņu. Man pietuvojies kāds simpātisks norvēģu puisis, kurš saka, ka dikti smuki te visapkārt. Man atliek vien piekrist. Jūtu, ka esmu tikusi pie sazin kurās elpas un slaidā stirnas solī tešu šim līdzi. Viņam tā esot pirmā ultra. Izskatās, ka solis viegls un pats priecīgs. Kad viņš izsper atziņu: “But you know – it’s mental, not physical,”* nolemju sevi vēl nenogalināt un palaižu viņu, samazinot tempu.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Ezeriņš

Mana pacietība tiek stiprināta un izrunāšanās domās tiek sodīta vēlreiz – garām aiziet vēl viens rozā dibens. Ļauju. Tad laikam jau septītā. Atceros, ka atbraucu tak izbaudīt. Pulss ir ļoti labs, ātrums ne tik ļoti. Nevaru saprast, vai man sāp celis, vai tās ir tikai iedomas. Brīdi pavadu pārdomās, vai dzīvē es esmu ultra vai sprintere. Pēc būtības šķiet, ka tomēr sprintere – patīk īsi uzrāvieni, ātri iedegties, izdarīt un aizmirst. Tomēr ultrā var vairāk apdomāt un drusku paslinkot, tērējot enerģiju pamazām un pārdomātāk, un reizēm es rīkojos pēc šī modeļa. Tā ari netieku gudrāka, un uz jautājumu, kas es esmu, atbildi nerodu. Pēc 30.km sapriecājos, ka puse jau garām, un noriju vel vienu želeju. Otrā trešdaļa ir kopumā diezgan nīkulīga, jo ir daudz kāpumu un kritumu, taču kalni nav mana specialitāte. Ļoti gaidu trešdaļas beigas. Vispār skrējienam biju nolikusi mērķi apcerēt dzīvi, bet tas nav iespējams – ļoti intensīvi jāblenž zem kājām. Jeb kur nu vēl jaudīgāku būšanu šeit un tagad.

IMG_3301

40.km sagaidu ar mega prieku – tai bija jābūt grūtākajai trešdaļai. Pēkšņi nez no kurienes mani sāk slānīt krusa. Iemesls noņemt saulesbrilles. Īpaši nebēdāju, vēl daudz laika izžūt. Priekšā neviena neredzu un aiz sevis arī ne. Trase iegriežas kaut kādā kūdras purvā. Nopriecājos par maratonu un nodomāju, tagad jau tik sākas ultra. Ap 44.km uzkaras Garmin, un beidzot man ir iemesls izvilkt telefonu un palaist Edmundu. Bildēt gan neko vairs negribas. Besis. Apsolu sev konču 50.km un duru tālāk. Attopos purvā līdz potītēm, un tā jāslampā kāds kilometrs. Man aiziet garām vēl viena dāma. Ap 47.km nonāku uz ceļa, kur savienojas ultras ar pusmaratonistiem. Uz brīdi noticu, ka esmu sākusi skriet burtiski tikko, un bliežu daža laba pusmaratonista ātrumā. Adrenalīns. Ik pa laikam domāju, vai tas tiesām ir mental,  vai tomēr physical. Mēģinu saprast, kā jūtos, un secinu, ka – ja man arī kaut kas sāp, tad es par to neko nezinu. Kāds puisis man velta vismaz divus teikumus un rāda augšupvērstu īkšķi. Es izdomāju, ka viņš nopriecājās par maniem svārkiem. Norvēģietes visas skrien biksēs. Tūliņ pēc tam viens pusmaratonists izdomā paklupt un nokrist, krītot iesitot man pa roku. Sāp, bus zilums.

BLFA1141-20x30.jpeg

Finiša spurts

Ultras var atpazīt pēc somām. Vienai somainajai aizeju garām. 50.km, kā solīts, konča. Vēl viens rozā dibens apdzen mani. Cik viņu te ir? Šķiet, ka lielākoties ejam tik lejup. Atkal drusku panīkstu. Kad ieraugu, ka vairs tik četri km, gribu septiņdesmito elpu, bet nedabonu. Ieraugu meiteni ar somu ejam, un tas gan nostrādā. Atkal paātrinos. 58.km skrienu garām mūsu mājiņai. Domās pasveicinu. Arvien vairāk cilvēku, kas atbalsta. Eju vienā solī ar pusmaratonistiem. Nu jau esmu pavisam droša, ka “ajā, ajā!” nav vis kāds norvēģu lamuvārds, bet nozīmē ko līdzīgu “aiziet, aiziet!” Uz tilta bariņš bērnu dod pieci. Viens pamana, ka man soma, un sāk kaut ko dikti priecīgi lēkāt un uzmundrināt. Man izsprāgst saviļņojuma asaras, un tūdaļ arī sabīstos par savu jūtīgumu. Ka nenovāc no trases. Ūdenskritums un pēdējais km. Stadions. Finišs. 60 km 6h un 14min 50s. Nav slikti. Esmu ieradusies 15 min ātrāk nekā solīju. Esmu astotā no dāmām un dabonu 2.vietu grupā.😉

13418473_10153856521299480_7655079734020973772_o

Beidzot tieku pati pie sava šķīvja

Finišā satieku gan Loras – izskatās apmierināts ar savu veikumu, atskrējis par 11 minūtēm ātrāk nekā es, gan mentālo norvēģu puisi, kurš atrisina manu mīklu, piebilzdams – now it is physical. Jā, pēkšņi sāp kājas, ir nogurums un izrādās, arī papēdis ir saberzts. Bet prāts ta’ tik priecīgs, ka tas fiziskais pilnīgi nekrata!🙂

Capture.PNG

Trase

* Viss ir galvā! (Noteicošais šeit ir garīgais, ne fiziskais spēks).

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

3 responses to “Skrējiens ar troļļiem

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: