Cilvēki manā ceļā

Kad man bija 18 un tikko kā biju izkāpusi no vidusskolas sola, kādu vasaras rītu devos ar autobusu uz Rīgu, lai iesniegtu dokumentus universitātē. Toreiz apsēdos blakus – kā izrādījās – ļoti mutīgam puisim, kurš nekavējās uzsākt sarunu. Ātri noskaidrojām, ka mums ir kopīgi paziņas un ka pasaule ir maza. Runājām par šo un to, viņš stāstīja, ka plāno pastaigāt pa Rīgas birojiem un pajautāt, vai viņi to nevēlas noalgot. Man, kas toreiz knapi pār lūpu spēja pārspļaut, tas likās kosmoss – pirmkārt, jau tas, ka viņš tik mierīgi un brīvi uzsāk sarunu ar svešu cilvēku, kas apsēdies blakus autobusā, otrkārt, tas, ka viņš tagad brauks un staigās, prasīdams, vai viņu kāds nevēlas paņemt darbā. Viņam tika visa mana apbrīna un es pat sapņot neuzdrīkstējos, ka kādreiz varētu spēt tik brīvi uzrunāt svešinieku.

IMG_3969.JPG

Skaists tas mans ceļš

Šo ainiņu no maniem atmiņas apcirkņiem izcēla nesen piedzīvotais. Ikdienā,mērojot 7 kilometrus garo (neslēpšu – ļoti skaisto) ceļu uz darbu skriešus, ar velosipēdu vai iešus, biju pamanījusi vairākus cilvēkus, kas dara tieši tāpat – kāds iet, kāds sēž velosipēdam mugurā, kāds skrien un vēl kāds ar skrituļiem ripinās. Jau sāku iegaumēt, kurā ceļa līkumā kuru es ieraudzīšu. Ar dažiem sasmaidījāmies. Pirmais, ko pamanīju, bija puisis uz velosipēda. Satiku viņu katru rītu un vakaru. Vienu rītu knapi atpazinu, jo pa ilgākiem laikiem viņš bija nodzinis bārdu. Tad vēl bija kāds vīrs gados, kas neatkarīgi no gadalaika nesteidzīgā gaitā devās centra virzienā ar portfeli rokās. Noteikti kāds nopietns ierēdnis, padomāju. Meitene sporta tērpā, kas ļoti sparīgi minās uz kalnu velosipēda katru rītu man pretīm. Divas dāmas, kas katru rītu pļāpādamas mani apdzina uz velosipēdiem, jo man tuvāka lēna un atslābināta mīšanās. Vīrietis tumšā uzvalkā, ar portfeli rokās, kas visdrīzāk varētu būt ārzemnieks. Vēl kāds velosipēdists, kas nepazūd no trases arī tad, ja ārā snieg. Viņš vienmēr minas uz sava saliekamā divriteņa, atstarojošajai vestei plīvojot, un pie Mola viņš taisa pīppauzi. Meitene uz pilsētas divriteņa ar groziņu, vienmēr eleganti ģērbusies, dažreiz ar ziediem. Vēl viens vīrietis ar portfeli, kurš vienmēr izskatās, ka smaida un ir savās domās nogrimis.

Minoties pagāja vairāk nekā gads. Kādu rītu prātā ieskrēja doma, ka man gribētos ar šiem cilvēkiem iepazīties! Pagāja vairākas nedēļas, līdz es saņēmu drosmi, pēdējais spēriens bija nometne nedēļas nogalē, kurā viens no uzdevumiem bija pārvarēt kādas savas bailes. Nolēmu, ka katru rītu, ko mēroju kājām vai ar velosipēdu, uzrunāšu vismaz vienu no šī maršruta sabiedrotajiem un par to šeit uzrakstīšu. Līdz pirmajam atteikumam.

IMG_4009.JPG

Skats no promenādes

Pirmdiena. Minos ar velosipēdu un drīz pamanu vīru gados ar portfeli. Saku “labrīt” un viņš, drusku pabrīnīdamies, manu labrītu atņem. Stāstu savu nodomu un drīz noskaidroju, ka mans sarunas partneris ir Andrejs. Ceļu uz darbu un atpakaļ uz mājām viņš mēro kājām, lai rūpētos par savu veselību. Tas paņem savas divas stundas vienā virzienā. Salīdzinājumam – man aizskriet tas prasa 40 minūtes, ar velosipēdu – 30 minūtes. Ziemā gan nestaigājot, pārāk auksti. Bildēties viņš nav ar mieru, es novēlu jauku dienu un aizminos.

Otrdiena. Atkal minos, šoreiz samanu centra virzienā skrienam Normundu. Es zinu viņa vārdu, jo pavisam nesen viņš ir bijis noskrien.lv mēneša skrējējs, taču nekad neesam aprunājušies ne dzīvē, ne virtuālajā vidē. Uzrunāju un saku labrīt, un novēlu veiksmi skrējienā. Viņš atņem sveicienu. Stāstu, ka šonedēļ “piesienos” cilvēkiem, viņš pasmejas un saka, ka arī mēdzot piesieties. Normunds pastāsta, ka vairākas dienas nedēļā strādā Centrāltirgū un šad tad pirms darba viņam sanāk laiks paskriet. Sarunājam, ka kādu rītu uztaisīšu bildi ar viņu, kad atkal satikšu. Viņam nedēļas nogalē priekšā Valmieras maratons, bet tam vairs speciāli negatavojoties, vajagot vienkārši pabeigt sezonu. Normunds ir brīnums, jo skriet sācis tik iepriekšējā gadā un jau skrien tādā ātrumā kā zibens.

IMG_3968.JPG

Normunds skrien, bet man vēl jāmācās fotogrāfēt

Trešdien es braucu ar mašīnu, tamdēļ iepazīšanās izpaliek. Savukārt ceturtdien uz centru dodos skriešus. Netālu no Spīķeriem man ir dilemma – pretī gandrīz blakus nāk abi vīrieši ar portfeļiem, gan tas, ko noturēju par ārzemnieku, gan tas, kurš vienmēr smaidīgs un domās iegrimis. Apstājos pie tālākā, un tas man par pārsteigumu izrādās nevis ārzemnieks, bet Jānis. Saku, ka gribu iepazīties un Jānis ir ļoti atsaucīgs. Viņš dodas uz darbu ik rītus, tas prasa 20 minūtes un gājiens palīdz izvēdināt galvu. Jānis ne tik vien stāsta, bet arī uzdod pa kādam jautājumam man. Viņam esot šeit pazīstams sētnieks, kuru es arī esmu pamanījusi. Viņš man prasa, vai man patīk Olgas Šilovas zaļā bute un ar to arī atrisina manu mīklu, kas tas zaļais tāds ir.

IMG_3774.JPG

Olgas Šilovas darbs Leste jeb tulkojumā no lībiešu valodas – bute

Vienojamies, ka tie, kas nesēž mašīnās, izskatās priecīgāki. Viņš saka, ka tas ir jauki, ko es daru – draudzīgi un forši. Prasa, vai esmu dzirdējusi par kustību 1836, ka tur varot sastapt foršus cilvēkus, tādus, kas varētu būt uz mana viļņa. Kopš maija notiek pārgājieni pa Latvijas robežu un viņš mani aicina pievienoties. Izrādās, ka līdzdarbojies pirmā gājiena organizēšanā. Parasti sestdien ir gājiens, tad nakšņošana, savukārt svētdien esot pārsteiguma koncerts – nekad nezinot, kādi mākslinieki uzstāsies. Viņa organizētajā gājienā muzicējis Kaupers un Tiguls. Jānis piekrīt gan fotogrāfēties, gan arī pastāsta, ka būs dzirdams trešdien (tas ir rīt!) raidījumā Monopols, kur stāstīs par Kolku un Mazirbi. Pēcāk Baiba man pastāsta, ka Jānis ir viens no baspēdu skrējiena organizatoriem. Redz, kā!

img_3984

Nevis ārzemnieks, bet Jānis

Piektdien atkal sēžos savam bērītim mugurā un pie Salu tilta pamanu meiteni, kas sparīgi min velosipēdu. Vienu rītu manīju viņu uz skrituļiem. Apstājos un  mēģinu viņu pasveicināt un piedabūt apstāties. Izdodas. Viņa ļoti sirsnīgi atņem manu sveicienu, sakot “čau!” uz manu “labrīt!” Tā ir Krista, iepazīstoties viņa sniedz man roku un smaida. Krista mazliet jau kavē darbu, tamdēļ pagūstu vien noskaidrot to, ka šādi uz darbu un mājup viņa ceļu mēro jau trīs gadus. 15 kilometrus no Imantas uz Ķengaragu viņa mēro 36 minūtēs! Tas tak ir baiss ātrums jeb vidēji 2:24 min uz kilometru. Apbrīnojami. Sarunāju, ka kādu rītu viņu nobildēšu un laižu vaļā. Man gan gribētos vēl pajautāt, vai viņa piedalās kādās velosacensībās, vai visi viņas kolēģi un draugi ir tik sportiski un vai ziemā nesalst.

IMG_4007.JPG

Krista minas uz darbu

Nākamajā darba dienas rītā pamanu smaidīgo vīrieti ar portfeli un apstājos un priecīga saku “labrīt”. Redzu, ka labrīts viņu iztraucējis no domām un uz jautājumu, vai viņš ir ar mieru aprunāties, viņš saka, ka nav laika. Kāpju bērītim atpakaļ mugurā un saprotu, ka beidzot ir jāraksta.

Ko man tas deva? Bieži bailes ir uzpūstas un tām ir liela vara, ja tām notic un pakļaujas. Visa pasaule ir atvērta un visas iespējas ir manās rokās, pati varu izlemt, ko ar tām darīt. 5 no 5 cilvēkiem atņēma manu labrītu un 4 no 5 bija gatavi man veltīt savu laiku un aprunāties. Man tas deva vairākus sirsnīgus smaidus un prieku dienai. Es ļoti gribu domāt, ka arī Andreja, Normunda, Jāņa un Kristas diena kļuva par kapeiciņu priecīgāka. Es turpināšu piesieties.🙂

 

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: