Meditācija

Pirms pāris dienām man bija iespēja piedalīties Jura Rubeņa meistarklasē “TrainingLab” organizētās konferences “Iedvesma un līdzsvars 2017” ietvaros, un tās laikā lektors uzsvēra nepieciešamību ikkatram cilvēkam laiku pa laikam pabūt klusumā, lai satiktu sevi. Tajā brīdī pie sevis smaidīju un domāju, nu redz kur vēl viens pamatojums tam, kamdēļ jau kuro gadu tieši decembrī es izvēlos vienatni, aizmūkot prom no cilvēkiem uz mežu, uz vientuļo, pamesto namiņu, kur mani gaida (visticamāk gan, ka esmu viņai diezgan nepatīkams pārsteigums) vien pelīte. Šo laiku pavadīju, kā ierasts, bez īpašām ērtībām – ar atslēgtu telefonu, bez internetiem, izklaidēm un pārtikas.

img_5022

Rūķu saime pie Mazirbes pagrieziena

Šoreiz lēmums brieda ilgāku laiku un tika pieņemts pašā pēdējā brīdī. Šķita – nu jau mana dzīve ir gana interesanta un piepildīta, lai būtu nepieciešamība vēl pēc šī. Tomēr tad, kad aptvēru, kā veidojas mans nākamais gads – ar vismaz trim fundamentālām izmaiņām dzīves scenogrāfijā (dzīves un darba vietas maiņas, mācību uzsākšana), sapratu, ka šoreiz man tā ir būtiska nepieciešamība pabūt vienatnē un klusumā. Un nevis lai no kaut kā bēgtu un atpūstos, bet lai uzlādētu savas baterijas, sagrupētos un skaidrāk un detalizētāk paskatītos uz nākamo gadu – kādu es to vēlos piedzīvot. Šis gads no iepriekšējiem atšķīrās ar to, ka iepriekšējais formāts septiņas dienas tika samazināts uz 3. Paradoksāli – man šoreiz neatradās vairāk laika, lai arī decembris bija otrais mēnesis pēc kārtas, kad algotu darbu nestrādāju.

img_5019

Mazirbes baznīca

Pirmā diena, 20.12.2016.

Iepriekšējā dienā līdz vēlam vakaram cīnījos ar garāko to do listi ever, uz ko ķermenis, atpūtu nedabūjis, atbildēja, nākamajā rītā piespēlēdams man sāpošu kaklu. Priekšā saaukstēšanās. Sāku jau atturēties no pārtikas (tas man patīk domu skaidrības dēļ) un startēju Miķeļtorņa virzienā. Izbaudu savus 200 kilometrus garo ceļu un nesteidzos. Dziedu. Raudu. Šoreiz visi procesi iesākas jau ceļā. Tuvojoties Mazirbes pagriezienam, iegriežu Mazirbes baznīcas virzienā. Pārņem liels saviļņojums, vasaras pārgājienu atminoties.

Īsi pirms pēdējā pagrieziena es piedzīvoju brīnumu milzīga, tumši brūna alņa izskatā, kurš no labās grāvja malas uztrausās uz šosejas. Tur šis apstājās un skatījās, kā es ripinos klāt. Biju manāmi izbrīnīta, taču pamanījos šo nobildēt. Brīdi pastāvējis, viņš turpināja ceļu Irbes virzienā.

img_5062

Alnis

Nonāku galā un atkal satiekos ar namiņu. Sakurinu, iedzeru tēju un esmu gatava pastaigai. Pie sevis nosmeju – līdz jūrai 1 km, līdz upei – 2 km. Nu gluži tāpat kā manās jaunajās mājās. Aizčāpoju lēnu garu līdz upei, atrodu vienu no saviem miljoniem. Prātā pārcilāju, kā es te jutos pirms gada, diviem. Atrodu zāļaināku vietu krastā un uz brīdi atlaižos Irbes krastā. Svētbrīdis. Peldi izlaižu, jo satrauc sāpošais kakls. Tomēr ir arī savs prieciņš – ja nepeld, tad ilgāk var nogulēt, jo tik ātri nenosalst. Pārņem miers un sajūta, ka teju aizmigšu. Pēc tam turpinu ceļu gar krastu ar mērķi doties līdz jūrai caur Miķeļtorni. Pa ceļam samanu informatīvu plāksni un pirmo reizi, kopš še dzīvojos, pamanu interesantas lietas upes otrā krastā. Būs rītu vai parītu jānobrauc atklāt jaunas pastaigu takas. Nebūtu tik auksts, labprāt pārbristu pretējā krastā uz 10 ezeriem palūkoties.

img_5028

Irbes miljons

Miķeļtornī mani aprej pāris suņi un apskata vairāki zvejnieki. Aizveru acis un acīm ciet skaitu 100 soļus pa jūras krastu. Veiksmīgi (bez slapjām kājām). Atgriežos mājās un dāvāju sev atpūtu, tas nozīmē, ka arī adīklis atpūšas. Lai mazinātu slimības sajūtu, izkarsēju kājas karstā ūdenī, mm, kas par labsajūtu. Sagurums dara savu un actiņas krīt ciet. Ļauju sev pusstundiņu pasnaust, lai gan ir tikai 18 vakarā.

img_5036

Miķeļbāka Miķeļtornī. Gan jau te dzīvo arī kāds Miķelis.

Kā vienmēr – izskatās, ka man ir drusku par maz malkas, un šoreiz arī ūdens. Būs rīt jāpasmeļ upē vai ezerā kāju karsēšanai.

img_5041

Kur zvejnieks?

Ap 21, kā plānots, dodos pie miera. Istabā +20 grādu. Mušas, atmodušās no ziemas miega, spindz kā negudras pa visu istabu un, pagurušas lidot, mēdz krist man virsū. Nez, kā klājas pelītei, domās nodomāju un drīz iemiegu, vēl pirms miega pagūdama domās ārstēt sāpošo kaklu.

Otrā diena, 21.12.2016.

Aizvadu saulgriežu nakti un mostos ap 5 no tā, ka dzirdu pelīti grabināmies. Ak tad dzīva gan vēl, nosmaidu. Tā jau man sena draudzene. Istabā +12 un sapņus šoreiz neatceros. Pamanu, ka kakls tiešām vairs nesāp un nopriecājos, ka varbūt varēs ezeriņā nopeldēties. Tieku galā ar krāsnīm un istabas sakopšanu, uzvāru tēju un ķeros klāt plānošanas meditācijai par 2017.gadu. Tā padodas diezgan grūti, ne reizi vien pieķeru sevi domājam, cik gan vēl ilgi. Rezultātā dzimst 16 plāna punkti, no kuriem uz šo dienu viens jau ir piepildījies un trīs jau procesā, bet vēl trīs nav pasliktinājušies (no tiem, ko gribas saglabāt no 2016.gada).

img_5030

Blandonis

Man ir baiss slinkums saņemties uz vingrošanu. 18 minūtes lēnu garu nolaužu. Reibst galva un tumšs gar acīm metas. Pēcāk ielienu gultā sasildīties un atlūztu uz pusotru stundu. Kad mostos, pamatoti bažījos, vai naktī nāks miegs.

img_5033

Četri no ezeriem Irbes otrā krastā

Dodos ar auto vakar nopētīto ezeru virzienā. Šodien līst un līs visu dienu. Man jāpārbrauc pāri upei un jābrauc gar otru krastu. Drīz vien mana degsme tiek aprauta, jo sastopos ar mega peļķi, es pat teiktu – dīķi – ceļa vidū. Mašīna jāatstāj turpat, tālāk jādodas ar kājām. Apgriežoties vēl pamanos ierakties smiltīs, bet tas ir ātri pārvarams starpgadījums.

img_5046

Dīķis ceļa vidū

Dodos tālāk kājām, lēšu, ka kādi 6 km vienā virzienā sanāks. Čekoju līdzi google maps, izpētu, kurš no ezeriem man vistuvāk sasniedzams. Kad esmu teju tam blakus, viens celiņš kā reiz iegriež uz turieni. Par skādi pēc kādiem 50 m tas arī beidzas. Ja jau esmu tik tuvu, tad alikušo attālumu nolemju šturmēt pa mežu. Palikuši vairs tik kādi 2 km. Izbrienu dīvainiem zāles kumšķiem bagātas ieplakas un pat purvu, kājas, protams, sen kā slapjas. Galā, uzrāpjoties nelielā kāpiņā, skatam paveras ilgotais skaistums – ezers. Neizturu un nopeldos tajā, tā mana balva par pūliņiem. Ūdens pat šķiet silts. Pēc peldes negribīgi velku atpakaļ mitrās drēbes un slapjās zeķes. Tēja, saģērbšanās un ar steigu jāteš atpakaļ, jo ir jau pusdivi un ap trijiem sāk jau krēslot.

img_5051

Dūmezers

Atpakaļceļš padodas raits, līdz kādus 2-3 km pirms galapunktu pamanos aiziet ne pa to ceļu. Toties iznāku Irbes krastā un sapriecājos par mazo bonusu. Prieki īsi, jo beidzas un es iemaldos starp vigām jeb vecupēm. Īsti nav variantu un brienu tām pāri, lai tiktu ārā uz ceļa. Kedas pilnas, bet kāda starpība – tās jau tāpat bija slapjas. Pēdējos 2 km velkos kā tāds sliņķis, jo ir baigs besis. Žubīti ieraugot, sapriecājos un ar skubu metos braukt mājās.

img_5047

Ceļš

Irbē vēl piestāju paņemt ūdeni, mājās sakurinu krāsni un karsēju kājas. Tagad deguns tek kā traks, esmu pārliecināta, ka ne jau nu no peldes, bet gan no ilgās brišanas šurpu turpu slapjām kājām. Sāku rakstīt vēstules mīļajiem Ziemassvētkos – tās būs manas šī gada dāvanas. 21 dodos pie miera.

3.diena 23.12.2016.

Mostos pēc 6, un esmu labi izgulējusies. Prieks, ka izveidojies labs režīms. Atminos vienu zīmīgu sapni, kas man vēstī par manām bailēm.

img_5034

Lībiešu mājas Miķeļtornī

Šodien ļauju sev nevingrot. Šī ir pēdējā badošanās diena. Laikam tādēļ, ka tik īsi, īsti nav nekādu grūtību – ne fizisku, ne psiholoģisku. Vienīgi puņķi tek un galva dulla, tamdēļ neliels nespēks, bet tas jau būtu tāpat vienalga kādos apstākļos.

Piedzīvoju aizkustinošu meditāciju, kuras laikā satieku mazo Gunu kā zīdaini, pirmsskolas vecuma Gunu un vēlāk arī pusaudzi. Izlīgstu ar tēvu un tēti. Ieraugu sirsnīgu ainu no nākotnes, kuru ļoti ilgošos piedzīvot realitātē. Uz aizkustinošās nots top vēl 5 vēstules mīļajiem.

img_5037

Atkal jūra

Aizstaigājos lēnu garu līdz upei, jūtu nespēku. Norāpjos lejā pa krauju un atguļos atpūsties. Man tā ļoti patīk. Lai arī somā ir dvielis un čības, nepeldēšu veselības dēļ. Iesnas plosās kā trakas. Skatos, kā vējš rotaļājas, veidodams viļņus. Te mēs ar meitenēm pagājušajā vasarā peldējām pārgājiena laikā.

Pēc brīža dodos mājup un pat apsveru domu laisties prom. Saprotu, ka šis pasākums nākamgad vairs nerullēs, jo ir jau sevi izsmēlis, man trūkst piedzīvojuma sajūtas. Jūtos garlaikota.

img_5063

Lounge

Tikusi līdz mājām, atminos, ka reiz gribēju paskatīt, vai tad tiešām no mājas nevar pa taisno līdz jūrai tikt. Tur ir tā, ka pilns ar purvainiem grāvjiem (vigas) un tādēļ pie jūras var nonākt, tikai ejot caur kaimiņu māju pagalmu. Sacīts, darīts – rāpjos pāri žogam (neies tak apkārt, ja jau pagalmā ienākusi) un brienu jūras virzienā. Vairākkārtīgi dabonu panākt atpakaļ, jo priekšā pārāk slapjš. Stirniņām gan te patīk, ne vienu vien spiriņu kaudzi var ieraudzīt. Ar gumijniekiem man te klātos daudz vieglāk. Protams, piebridu slapjas kājas un turpat pie pieminētajām kaimiņu mājām vien iznācu, bet cik apmierināta un priecīga, ka pārbaudīju šito praksē.

img_5039

Es airu laivā iesēžos…

Pie jūras tikusi, noklāju dvielīti zemē un uz brīdi atkal atguļos. Vēroju, kā viens kuģa korpuss lēnām aizpeld, līdz pavisam pazūd skatienam. Jūra auro un nāk lielos viļņos. Drīz nosalstu un dodos pa taciņu kā cilvēks mājās.

Pie mājas atminos, ka jau otro dienu pēc kārtas aizmirstu nosvilināt līdzi paņemto čeku kaudzi, tamdēļ daru to turpat aiz mājas. Pēc dedzināšanas procedūras slienos kājās un man tik ļoti sametas raibs gar acīm, ka nekontrolēti tenterēju un gandrīz izslēdzos. Laikam saelpojos dūmus.

img_5055

Rezidence

21 lienu gultiņā, drusku mēģinu meditēt par veselību, taču mani ātri izslēdz. Iztrūkstos no sajūtas, ir kā uz manām kājām kaut kas viegli nokristu. Pielecu sēdus. Man šķiet, ka tā bija pele, kas tagad aizplanē grīdas virzienā. Nu tagad gan viss miegs vējā. Pašai nāk smiekli, kad iztēlojos to stāvam kājgalī un tad lecam uz manām kājām. Gļuks? Prāta aktivitāte sākas nenormālākā – domāju par darbu, par naudu, par dzīvokli, par veselību un ko tik vēl ne. Ar visu šito ļembastu iemiegu tik ap pusnakti.

4.diena, 24.12.2016, finišs

Caurs miegs ir visu nakti. 6 slienos augšā. Ir prātā palikuši divi sapņi, no kuriem viens ir par vainas apziņu. Kurinu krāsnis. Meditēju par neko. Vienkārši skaitu ieelpas un izelpas un noraugos savā monkey mind. Ārā dzirdu traku vēju aurojam, iedomājos par Žubi (viņa vienreiz ir cietusi no vētrā krituša koka), krāsnī dzied uguns. Pirms tam ienesu istabā apsildīties banānu un mandarīnus, tagad iztēlojos, kā pele uzstīvējusies uz galda un to visu stiepj prom. Izdzeru tēju un ķeros pie jogošanas. Novingroju 40 minūtes un atskāršu, ka rodu spēku caur kustību, taču panīkuma brīžos tas parasti piemirstas.

img_5058

Vēršanās horizontā, kamēr kuģis aizkrīt aiz tā pavisam

Pamazām sāku krāmēties un ieloku sevī divus mandarīnus. Nolieku pie krāsns miziņu pelītei.

Tagad atklāsmes:

1. Vientulības praksi uz Ziemassvētku laiku piekopu jau trešo gadu, tikai iepriekš tā bija nedēļu gara, šoreiz tik 3 dienas. Atklāsme numur viens – atkārtošanās mani garlaiko. Ik pa laikam sajutos netipiski nogurusi un sadugusi, ka pat vienu rītu atteicos no rīta jogas un arī staigāties sevi bija jāvelk aiz matiem laukā. Es jau zināju, ko jutīšu un kas mani sagaida, tamdēļ pirmās reizes lielais “wow” izpalika. Meditācijas arī kā kura – te sanāca, te grūti nāca. Nākamajam gadam man jādomā kas jauns, kā sevi uzlādēt Ziemassvētkos.

2. Tiklīdz es samanu iespēju pēc kaut mazākā piedzīvojuma, tā enerģijas līmenis uzreiz kāpj, iešanas temps no 15 min uz km ceļas uz 10 min uz km. Tā, piemēram, Irbes krastā es pamanīju informatīvu plakātu un tajā ieraudzīju, ka turpat otrā krastā ir ~ 10 gareni ezeri, kas tur meža vidū izveidojušies, jūrai atkāpjoties. Uzreiz galva augšā, solītis raitāks un plāns gatavs – gribu rīt uz ezeriem! Un es atradu spēku tajā nākamajā dienā izbrist 16km, 4 no tiem pa pilnīgiem mežiem un purviem, lai tiktu pie tā ezera un atpakaļ. Izpeldējos Dūmezerā un atkal uz brīdi biju dikti laimīga. Vai otrs piemērs, kur šito pieķēru – pētot, vai tiešām no mājas nevar pa taisno līdz jūrai aizbrist.

Svarīgs rezumē. Garlaicība ir mans ienaidnieks un atņem enerģiju, turpretī piedzīvojums – sabiedrotais, dod enerģiju, rada prieku.

Pārmaiņu pēc sadūšojos uz Ziemassvētkiem izlīst no meža un nosvinēt tos kopā ar vēl kādu.

 

Advertisements

About gunaom

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaom rakstus

2 responses to “Meditācija

  • kasts

    Nepierasti daudz detaļas publicētas par iepriekš tik noslēpumaino vietu.
    Par pelīti pirmā doma, diez kurā pelīšu paaudzē jau klīst leģendas par reto viešņu.
    Interesants Lībiešu karogs, vismaz kā es to iztēlojos – augšējā trešdaļa – caurspīdīga.
    Hmm, bieži reiboņi 😛

    Omm

  • Kristaps

    Ļoti drosmīgi no Tavas puses atklāt šādus savas iekšējās pasaules pārdzīvojumus. Paldies! Tas parāda, ka tas ir normāli, un liek saņemties pašam arī uz ko tādu. Kaut vairāk cilvēku šādi tiektos uz skaidrību, vai vismaz uzsāktu tiekšanos. To arī novēlu visiem…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: