Korsikas pasakas jeb pastaiga pa GR20 (noslēgums)

15.augusts (otrdiena, 6.d.). Diena, kurā vairs neizliekamies, ka ir viegli

4:30 spiežos klāt vīram sildīties. Esmu atvieglota, ka drīz modinātājs. Sasildāmies un aprunājamies po dušam. Nolemjam, ka vakar bija mūsu ceļojuma sliktākā diena. Brokastis un sākam iet. Novienādojam savas realitātes un vienojamies, ka šis nav medusmēnesis un ka tas būs pārgājiena galā – dienās, kad zvilnēsim un atpūtīsimies. Man paliek pavisam mierīgi ap sirdi. Nekas īpašs jau šķiet ikrīta kāpiens – tas šodien ir uz 2.5h un padodas gana raiti. Pa ceļam sastopam govju bariņu. Augšā nonākuši, izpildām akrobātiskus trikus ar ķēdēm. Jānis kādā brīdī ieminas, ka jūt vājumu un iespējams ir saaukstējies. Tas tik vēl trūka.

Priekšā 2 stundu kāpiens

Neskatoties uz to, plānā ir apvienot divus posmus. Pirmā nopietnā pauze uz pusdienlaiku Petru Pianu.  Man šķiet, ka šis refugee ir visbiežāk attēlotais uz pastkartītēm ar GR20. Pusdienu laikā pamanām, ka liela daļa cilvēku uz pusdienlaiku iešanu beidz. Daļa jau sāk ierušināties teltīs. Ieraugu divus puišus ar tik saulē apdegušām sejām, ka tās ir noziestas baltas ar saules aizsargkrēmu. Izskatās pēc mīmiem. Tveice pieņemas spēkā, kad, makaronus ar tepat pa 2EUR iegādātām sardīnēm paēduši, turpinām savu ceļu ar ļoti strauju kāpienu lejup. Ja pirmā dienas puse šķiet salīdzinoši rāma, tad otrajā atkal vairāk nodarbojamies ar akrobātisko triku izpildīšanu. Kādu brīdi ejam gar upi, kurā arī vismaz vienu reizi nopeldamies. Vienu brīdi atpūšamies, pastaigājoties pa “Amatas meža taku”. Pa ceļam šodien sanāk diezgan daudz lēkāšanas pa milzīgiem akmeņiem. Tas atgādina bērnības vasaras pie vecvecākiem, kur aiz dārza bija milzīga laukakmeņu kaudze, pa kuru man patika dzīvoties un meklēt tur visādas apslēptās bagātības.

IMG_0424

Manganu

Noslēguma posmam ir izvēles iespējas – iet augsto vai zemo variantu. Mēs esam vienisprātis, ka šoreiz iesim zemo, lai arī tas ir par 30 minūtēm ilgāks. Lai nonāktu L’ondā, mūsu izvēlētajā variantā ceļš jāpiebeidz atkal pret kalnu. Man nespēks un grūti sagaidīt, kad pienāks ceļam gals. Spriežam, ka pēc augstuma līknēm kartē mums tāds Gaiziņš (~400 augstuma m), ko pievārēt, vien ir palicis. Kad gals ir pienācis, abi esam vienisprātis, ka šonakt esam nopelnījuši gulēt komfortā, tamdēļ iznomājam jau uzceltu telti. Tajā iekšā ir 4 biezi matrači, ņemot vērā nelīdzeno zemi, uz kuras līdz šim nācies gulēt, tā izskatās dikti saprātīga ideja. Ierāpjoties telts mīkstajos pēļos, izjūtu ko līdzīgu svētlaimei. Šī ir pagaidām vienīgā vieta, kurā nometne ir ierīkota iekšā aplokā, uz kuru no ārpuses dziļdomīgi noskatās kazas un ēzeļi. Ieejot aplokā, aiz sevis ir jāaizver vārtiņi. Tas esot tamdēļ, ka apkārt sirojot lapsas un varot patukšot somās esošos pārtikas krājumus. Laukumā var samanīt arīdzan zāli – kaut kas līdz šim nepieredzēts līdzšinējās guļvietās. Drīz atnāk arī Džūlija, bet Rejs un Markusi pazuduši.

IMG_0431

Gājējs

Turpinām savu spa un lutinām sevi refugee telpās ar sarkanvīnu un uz vietas sietu kazas sieru. Jēziņ! Cik tas ir garšīgs! Teltī jūtamies kā pieczvaigžņu hotelī. Tiiik mīksti. Cik maz gan cilvēkam vajag laimei. Izslēdzamies viegli pavisam drīz pēc 21, nedzirdam no apkārtējā pilnīgi neko.

16.augusts (trešdiena, 7.d.). Veikalnieku kari

Šajā rītā dodam sev atlaidi un ceļamies tik 5:30. Drusku atslābuši aiz nepierastā komforta, nevaram pieslieties. Man dikti jāsaņemas uz brokastu putras vārīšanu. Šodienas plānā ir 2h kāpt augšup, pēc tam 3h lejā, savukārt noslēgumā 2h pa taisni. Patīkama pārmaiņa beigu posmam.

Aploks.

Pamanu uz papēža ārmalas pirmo tulznu. Pirms iziešanas Džūlija manu papēdi sadakterē ar plāksteri. Lai arī mums šorīt izpaliek telts nojaukšana, taisāmies ilgāk nekā ierasts. Ļaujam sev to. Pēc visām līknēm diena izskatās salīdzinoši viegla. Pēc 2h priecīgi bildējamies ar govīm, pēc 4h veldzējoša peldampauze kalnu upē. Pēcāk šīs upes kaskādes neierasti pilnas ar tūristiem un atpūtniekiem. Jūtams, ka tuvojamies takas viduspunktam Vizavonai, kur ir viena no retajām iespējām atbraukt (vai aizbraukt) ar vilcienu, ja ir vēlēšanās noiet tikai daļu ceļa.

Es (pa kreisi) un govs (pa labi)

Vizavona pienāk drīz. Refugee saimnieks izturas vairāk nekā dīvaini – viņš mūs noinstruē pirms iziešanas pa pilsētu, ka nedrīkstam iepirkties citos veikalos, tikai pie viņa. Iemesls, kāpēc, ir spēcīgs – starp viņiem valdot karš. Ņemam teikto nopietni, turklāt viņa veikalā arī viss ir salīdzinoši lēti, lai es savu iesākto kalkulēšanu par pirkumu iešmugulēšanu pāri sētai turpat arī beigtu kaldināt. Pirms atkārtotas došanās uz pilsēteli, pamanu, ka saimnieks tik tiešām čeko ar binokli, kas notiek pāri sliedēm esošajā konkurentu veikalā! Es pagūstu mazliet sabīties un pastaigas laikā pētu, vai ceļazīmes šajā miestā ir ložu cauršautas. Ne vella.

Launagā tiekam pie Mozarellas salātiem un gardā vietējā Colomba aliņa. Viesmīlis ir klibs un kādā brīdī pastāsta, ka viņš arīdzan ir gājis GR20, sastiepis kājas saiti un šeit savu maršrutu beidzis gūtās traumas dēļ. Kamēr gaida vilcienu, tikmēr izlīdz kafejnīcas saimniekiem un piestrādā par viesmīli. Tie savukārt viņam par šo laipno žestu nopirkuši vilciena biļeti atpakaļceļam. Tā arī vienā brīdī redzu, ka viņš paķer mantas un teš uz ap stūri esošo staciju. Vīrs knapi noķer un atstāj viņam dzeramnaudu.

Pa kreisi nometne, pa labi stacija un iela ar diviem krogiem

Šodien arī gribam ērtības un otro nakti pēc kārtas paņemam telti. Šajā nebūšot paklāji, tamdēļ saimnieks mums dod labu atlaidi, taču paklāji ir – tie paši mīkstie. Vienīgi ne vairs katram pa diviem, bet viens. Esam apmierināti kā runči.

Pārtika turpmākajām 4 dienām

Vakarpusē gribam tikt pie picas, sarunājam ar Džūliju doties vakariņās. Sanāk tā, ka no refugee reizē izejam vairāki cilvēki, un tā kā Vizavona ir pavisam mazs miests ar vienu lielu ielu ar pāris ēstuvēm uz tās, picērijā attopamies 9 cilvēku kompānija, kas visi esam atnākuši vakariņās. Pa dienu esam noskaidrojuši, ka picas te sāk cept tik plkst. 19, tamdēļ visi atnākuši vienā laikā. Tāpat visus vieno GR20, tamdēļ, gari nespriedelējot, sēžam nost pie viena galda un sākam iepazīšanos. Te ir gan kanādiete, gan franči, skots, itāļi un mēs. Pica ir dikti garšīga un maksā tikai 12 EUR, litrs vīna – 10 EUR. Saņemu apbrīnu par to, ka man mugurā ir svārki un uz pleca somiņa – kur tas ietilpstot manā mazajā 25l mugursomā? Man vienkārši ir skaidras prioritātes.

Korsikāņi

Mēs esam disciplinēti un no galda pieceļamies pirmie, lai pirms 22 pagūstu iekrist mīkstajos pēļos. Nakts šķiet sutīga, tik zemu sen neesam nakšņojuši, ir mazliet zem 1000m.

16.augusts (ceturtdiena, 8.d.). Komforts ir kaitīgs

Kad plkst.5 skan modinātājs, tik grūti vēl nevienu no rītiem nav bijis pamosties. Komforts ir kaitīgs. Neskatoties uz to, esam augšā pirmie. Neierasta ainiņa iepriekšējās nometnēs. To daļēji var izskaidrot ar to, ka daļa nakšņotāju tikai šodien sāks savu ceļu un tāpat kā mēs pirmajā dienā vēl nezina, cik forši ir iet agrajās rīta stundās, kad vēl ir salīdzinoši vēss. Nometni arīdzan pametam vieni no pirmajiem.

Rīts

2h augšupceļš ir salīdzinoši viegls, jo ved pa mežu un tamdēļ esam ēnā. Augšā atpūtas brīdī mūs noķer Džūlija. Pusdienas šodien paredzētas Campanellā. Tikuši pie upes, protams, ka nelaižam garām iespēju tajā gūt veldzi dienas karstumā.  Pēcāk kādu ēku kļūdaini noturam par refugee. Vēl priekšā viens tāds labs kāpums, kuru kartē uzskatījām par tādu, kas nav ievērības vērts.

Pusdienu vieta

Pusdienās ieturamies ar kuskusu ar pesto. Daudz variantu nav – vai nu makaroni, vai nu kuskuss. Dikti garšīgi. Pēc maltītes abi turpat arī atlūztam uz pāris minūtēm. Pēcāk atsākt ir dikti smagi. Teorētiski šī ir viegla diena, kāpumi jau aiz muguras, gluda taciņa, ēna, kārtējā pelde. Mati pēc peldes izšūst pāris minūtēs. Šeit ir tik sauss gaiss, ka 9 dienu laikā esmu atļāvusies matus mazgāt tikai 2 reizes.

Pietrūkst tik gumijas pīlītes

Mūs apdzen bars vāciešu, ko pirmo reizi samanīju vakar Vizavonā. Beigas šodien nāk dikti lēnām. Pa ceļam vēl izbīstos no bariņa rukšķošu cūku, kas turpat mežā – izrādās – ganās. Boca de Verde ir riktīgs kempings ceļa malā. Aiz Vizavonas sākas dienvidu daļa, kas ir krietni civilizētāka (apdzīvotāka) un arī vieglāka nekā pirmā puse. Tepat ir arī Džūlija un vācieši. Abi esam tik pārguruši, ka pirmā vēlēšanās ir paēst vakariņas un pēc tam ielīst aukstajā dušā.

Kempings Boca de Verde

Uzceļam mitekli drusku citādāk nekā ierasts – tagad arī zem Jāņa paklājiņa būs “grīdiņa” nevis plika zeme. Džūlijai sakām, ka mums komforts ir tik ļoti līdz kaklam, ka atkal gribam pagulēt smiltīs. Viņa tik nobrīnās. Pēc 21 liekamies uz auss, lai gulētu saldāko līdz šim miegu apakš pončo.

17.augusts (piektdiena, 9.d.). Festivāls ar mūziku un arbūziem 

5 skan modinātājs un pirmo reizi ir tāda situācija, ka negribam celties no savas pončo telts. Tomēr iztaisāmies gana operatīvi, lai jau 6:30 būtu gatavi startēt. Iztaisīties nozīmē uzvārīt un paēst brokastu putru, saģērbties, nomazgāt traukus, nojaukt telti, sakrāmēt somas, uzpildīt ūdeņus. Ceļš atkal ved cauri mežam, ierasti – augšup. Mums jāuzkāpj 800m. Kad izejam, Džūlija paliek guļam. Lai interesantāk, vienu brīdi sākam prātot, ka atrodamies vāciešu ielenkumā – viņiem ir lēnā divīzija, kas startē agrāk par pārējiem, un ātrā, kas startē vēlāk, taču pa vidam noķer lēnākos. Laba stratēģija. Mēs šobrīd esam abām grupām pa vidu. Ielenkumā. Ātrie mums tuvojas, mēs arī sasparojamies un ķeram rokā lēnos, apdzenam. Tātad tagad esam izkļuvuši no ielenkuma. Augšup kāpiens paņem savas 2h. Pārlienam pāri korītei un tur skatam paveras degušais mežs. Tepat ēnā taisīsim pusdienu pauzi. Šodien nemitīgi ir ārkārtīgi liela apetīte. Iespējams, tāpēc, ka palikuši vairs tikai ogļhidrāti, kas ilgi iekšā neturas.

Pirksta galā ceturtajā dienā pievarētais Monte Cinto

Dedzis

Kamēr vīrs atjauno spēkus snaudā, vācieši mūs atkal apdzen. Esam gājuši apmēram 4h, vēl priekšā 3. Neesam ar mieru tik viegli padoties un intrigas saglabāšanai noķeram vāciešu pulku un apdzenam. Pēdējais šīs dienas kāpums ir traks – saule riktīgi cepina un pat apdullina. Refugee d’Usciolu ienākam pēcpusdienā pilnīgi bez spēka. Nokrītu klintājā, ko Jānis izvēlējis par naktsmāju vietu, un tur, saulē, paguļu kādas minūtes 20. Man ir sajūta, ka palieku tikai dullāka. Pieņemu lēmumu atžirgt dušā. Šajā refugee ir netipiski laipns saimnieks, viņa veikaliņā var tikt pie visādiem šeit kalnos neredzētiem labumiem – arbūza, godalgota siera u.c. un viņš prot vairākas valodas. Mūs viņš tur aizdomās, ka esam lietuvieši, diezgan tuvs trāpījums. Jūtamies nopelnījuši gan arbūzu (šķēle maksā 5 EUR), gan siera gabaliņu (kilogramā 22 EUR), gan Colu (2.5 EUR).

Uscolio nometne

Dzīres kalnos

Pēcāk ierodas arīdzan Džūlija un mēs ieturam kopīgas vakariņas. Viņa pastāsta par Via Alta pārgājienu netālu no viņas mājām. Šis mums sāk nosēsties kā viens no nākamajiem mērķiem. Māju ceļam tomēr drusku nostāk no klintsmalas. Pievēršam, iespējams (pēc vecumiem spriežot), kāda tēva un dēla uzmanību, kas, mirkli vērojuši mūsu būvniecības aktivitātes, neticīgi pavaicā: “Is this a TENT?” Pasmejamies un pārliecinām, ka mēs te gulēsim. Pēc šī svarīgā uzdevuma paveikšanas atgriežamies mājīgajā terasē un kopā ar jauko itālieti baudām vīna glāzi, viņa aliņu. Es pa ilgiem laikiem izjūtu ko līdzīgu čilošanai, saimnieks pat ir ieslēdzis mūziku! Apkārt čalo priecīgi un noguruši cilvēki. Te gandrīz nemaz neredz masku, kāds esi, tāds esi – ko tur vairs kalnu putekļos un priekš kam noslēpsi.

Skats no terases

Mēs un Džūlija

Ap 21 liekamies uz auss. Nepaiet ilgs brīdis, kad sākas negants vējš. Sajūta tāda, ka aizpūtīs tentu pa gaisu. Purina kā tādu buru. Lai arī pūš cauri, man ir silti. Ielieku savus ausu puļķus un neliekos traucēties. Vienīgais satraukums man ir mazliet par izmazgātajām drēbēm, ko atstāju uz siltajiem akmeņiem žāvēties.

19.augusts (sestdiena, 10.d.). Zirgs, kurš naktīs ēd zeķes

Rītu iesāku ar savu drēbju uzlasīšanu pa perimetru. Par laimi, visas arī atrodas, viszemāk – pie kaimiņiem – nopūsts lakats. Vāru putru un brokastojam iekš tenta. Vēsīgi. Sariktējamies un pa vējam 6:30 startējam. Šodienai ir varianti un mēs esam nolēmuši iet veco GR versiju, kas tagadējā izpildījumā izskatās pēc šortkata. Ar to arī ieplānojam apiet šodienas kāpumu līdz 2100m.

Saullēkts

Lai tā darītu, vienā taku krustpunktā jānoiet no pierastā balti sarkanā marķējuma uz dzelteno. Taka ved cauri tādam kā parkam. Vienā momentā saminstinos, jo krustojumā dzeltenas zīmes aiziet gan pa kreisi, gan pa labi. Liekot lietā mazliet loģikas, izfunktierējam īsto variantu. Drīz pie upes atkal satiekam Džūliju, kas šorīt izstartējusi agrāk par mums. Nopeldamies, kļūstam priecīgi, lai tūliņ taptu satriekti no itālietes ar informāciju, ka no kāpuma mums neizdosies vis izvairīties, kā te bijām naivi sacerējušies.

Krustceles

Mēs dodamies divatā tālāk, meitene paliek izbaudīt upi. Drīz taisām pusdienu pauzi, pēc kuras Jānis jūtas saguris un paliek mazliet atlaisties. Man enerģijas netrūkst, es turpinu lēnu garu uz priekšu. Kādas 2h kātoju vienatnē kalnā augšā. Teju pie šī kāpiena kores atkal satiekamies. Seko vēl apmēram stundu garš un stāvs kāpiens un tad arī esam klāt šīs nakts mājās refugee d’Asinao. Mūs pa ilgiem laikiem atkal piemeklē nelielas domstarpības, kamēr tiekam gudri un vienojamies, kur sliet pili, bet tā rezultātā atrodas karaliska vieta aizvējā aiz lieliem akmeņiem.

Pauze

Šeit ir drusku nemīlīgi, pat nevīžīgāk nekā citviet. Ceļvedī rakstīts, ka šī vieta pirms vairākiem gadiem nodega un ir atjaunota. Ne visu ir pagūts atjaunot. Pagalmā redz helikopteru atvestās alus un Colas ķīpas. Pa akmeņaino teritoriju brīvi pārvietojas zirgi. Jānis stāsta, ka redzējis vienu no tiem apēdam kāda gājēja uz telts striķa izžauto zeķi. Mazliet bažīgi noskatos, kad šie veseli trīs izdomā no centrālā laukuma kāpt lejā virzienā tieši uz mūsu vārīgo būvi. Par laimi tie paiet garām vēl zemāk, neko pa ceļam nenojaukuši. Šejienes saimnieks ir dikti apsviedīgs, lai gan kungs jau gados – pats šmorē, pats iznēsā, tirgojas veikalā un pie viena te vēl visu arī vada. Viņam palīdz vien mazs puika, gadus 5-6 vecs.

Kamēr vāru makaronus, Jānis nez no kurienes sadabūjis pāris sardīņu bundžas. Izrādās, viena meitene, sapratusi, ka par daudz sapirkusies visa kā, sākusi dalīt pārtiku. No rīta kā reiz sapņojām par sardīnēm. Vēlēšanās piepildās. Šī ir diena, kad nejūtos tik ļoti nogurusi kā pēdējās citās.

20.augusts (svētdiena, 11.d.). Ceļa gals.

Nakti guļu labi, pat īsti nedzirdu modinātāju no rīta. Rīts ir dzestrs, tomēr prieks par to, ka pa nakti ir bijis silti. Jānis nekustas, es saņemos un dodos vārīt uz virtuvi putru. Pie brokastu galda Džūlija saka, ka apvienos šodien divus pēdējos posmus. Lai gan mēs ar vīru vienojāmies, ka ejam vēl divas dienas, man šī sāk šķist daudz labāka ideja – esmu nogurusi no kalniem, puktīga un no vienas puses ir vēlēšanās, lai šitais ātrāk beigtos un varētu tikt pie tā medusmēneša. Ieminos par savu ideju arī vīram, taču līdz galam nenovienojamies par stratēģiju. Mani drusku uzvelk ilgā taisīšanās un es startēju pirmā, kamēr Jānis vēl tikai uzpilda ūdeni. Kustos salīdzinoši lēni un priecājos, ka paguvu iziet pirms divām vācietēm, par kurām vienā no iepriekšējām dienām man palika ne pārāk labs iespaids. Tamdēļ, ka klinšainākā apvidū viņas spītīgi un ilgi nelaida sev garām, par ko es savukārt izjutu lielu nepacietību. Ego apmierināts.

Pārapdzīvotība

Pietuvojos vienam angļu pārim, ar ko pēdējās dienās ejam teju vienā solī – satiekamies vakaros nometnēs un šur tur izmaināmies pa dienu. Vīrietis dikti nelāgi paslīd un nokrīt un slīpa akmens. Izskatās sāpīgi. “Are you fine?” “I’m okay.” Paeju garām. Pēc pusotras stundiņas sāku mazliet kļūt bažīga, jo vīrs mani joprojām nav noķēris. Piestāju atpūsties. Garām smaidīgi pacilpo “is this a TENT?” vīri. Aiziet arī abas lēnās vācietes. Nu man patiesi paliek neomulīgi un es sāku ģenerēt katastrofu scenārijus. Pēc pusstundas vīrs ir klāt. Izskatās galīgi švaki, lēnīgs. Man skaidrs, ka nekādi divi posmi šodien nespīd. Sākam risināt dienas plānu, un dalos ar savām sajūtām. Viņš uzstāj, ka jāiet divi. Saplēšamies, nevaram tikt pie vienota viedokļa. Spriedze ir tik liela, ka tālāk kopā iet nav iespējams. Es iepalieku. Brīžos, kad satiekamies, nekas komunikācijā neuzlabojas. Vienu brīdi vīrs mani pasūta līdz Nicai (t.i. uz turpmākajām 4 dienām).

Lietusmākoņi

Es šodien esmu ātrāka. Pēdējos metros līdz starpposmam Paliri pirmo reizi šajā pārgājienā manu, ka debesīs savelkas tumši lietus mākoņi. Īpaši gan nebiedē, jo tās tak jau ir pašas beigas. Paliri kādu pusstundu gaidu, līdz atnāk arī Jānis. Paēdam pusdienas. Atkal strīdamies par tālāko, jo es esmu tomēr sevi pierunājusi uz abiem posmiem līdz galam, savukārt viņš atkal būtu gatavs šeit palikt pa nakti un pabeigt gājienu rīt. Turpinām. Ir neizturami grūti gan fiziski, gan psiholoģiski. Man sasodīti sāp kājas. Ik pa brīdim viens otram mēģinām pierādīt savu taisnību. Vienu brīdi mans mērs ir tik pilns, ka nokrītu turpat akmeņainās takas vidū un izplūstu bezpalīdzīgās asarās. Man vienkārši gribas nozust no zemes virsas vai arī nozūmēt Jāni. Nāk divi gājēji pretkustībā un pievērš man savu uzmanību: “Is she ok?” Nedzirdu, kādu atbildi viņi saņem, taču pēc tās mani apiet un ceļu turpina. Saprotu, ka jāpavācas vismaz malā no takas. Vienu no citiem diviem gājējiem gandrīz paklupinu ar savu nūju. “Sorry!” un saņemos un beidzu gulēt uz ceļa. Notiek izlīgums un vienošanās, ka jātiek līdz galam. Diezgan gara kāpelēšana. Dienvidu daļā ir mazāk marķējuma un tas ir vietām diezgan padilis. Ap pulkstens astoņiem vakarā mēs beidzot ieraugam Concu – tas ir finiša punkts, līdz turienei vēl ir jānokāpj. Šajā brīdī es vairs nevaru novaldīt asaras aiz tā, cik ļoti šo brīdi esmu gaidījusi. Līdz atpūtai vēl stunda, ko iet, kas ir grūta, sagurusi un sāpīga. Pēdējie metri pa asfaltu, mēs atkal esam pilsētā. Nakti pavadīsim atkal nomas teltī. Pie vakariņu galda ieraugu Džūliju. Mūsu pēdējās kopīgās vakariņas. Ir mieriņš un laimes sajūta.

Asaras, ieraugot tur lejā Concu

Nākamajā dienā ir rīts, kad nekur vairs nav jāsteidzas. Izstaigājam Concu, nosūtām pastkartes, atpūšamies. Pēcpusdienā aizdodamies uz Bastiju un atlikušās dienas pavadām tur. Tiekam pat pie izgulēšanās gultā un pie maltītes restorānā pirmo reizi šajā ceļojumā. Pēc tāda gājiena es esmu spējīga dienu pavadīt pludmalē un vēl vienu vienkārši nosēdēt parkā. Vai es ko tādu atkārtotu? Bet protams! 🙂

Sācies medusmēnesis

Advertisements

About gunaomg

Time is never an issue, it's what we do with it. Skatīt visus gunaomg rakstus

One response to “Korsikas pasakas jeb pastaiga pa GR20 (noslēgums)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: