Category Archives: Atpūta dabā

Lauķu piedzīvojumi lielpilsētā, 1. – urbānā – daļa

Kādā janvāra vakarā jau ap gulēt ejamo laiku saņemu zvanu no Daces – “Laižam uz Ņujorku?” Pirmajā brīdī aiz pārsteiguma neattopu, ko atbildēt. Izmoku vien: “Cik ilgi var domāt?” “5 minūtes.” Notiek ātrā ģimenes sapulce, kuras laikā nolemjam par labu lielpilsētai. Pārapdzīvotu pilsētu apmeklējumi nav neviena no mums sapnis, taču biļešu cena ~160 EUR abos virzienos no Oslo liekas tik maz, ka nevar neņemt. Un pasauli redzēt un iepazīt arī gribas. Kopš mums ar ASV ir bezvīzu režīms, tas ir gaužām vienkārši tikt pie iebraukšanas atļaujas (ESTA) online, samaksājot 14 USD un pagaidot max 72 h apstiprinājumu (man bija jāgaida apmēram 10 minūtes).

IMG_6731

Big city

Turpināt lasīt

Advertisements

Korsikas pasakas jeb pastaiga pa GR20 (noslēgums)

15.augusts (otrdiena, 6.d.). Diena, kurā vairs neizliekamies, ka ir viegli

4:30 spiežos klāt vīram sildīties. Esmu atvieglota, ka drīz modinātājs. Sasildāmies un aprunājamies po dušam. Nolemjam, ka vakar bija mūsu ceļojuma sliktākā diena. Brokastis un sākam iet. Novienādojam savas realitātes un vienojamies, ka šis nav medusmēnesis un ka tas būs pārgājiena galā – dienās, kad zvilnēsim un atpūtīsimies. Man paliek pavisam mierīgi ap sirdi. Nekas īpašs jau šķiet ikrīta kāpiens – tas šodien ir uz 2.5h un padodas gana raiti. Pa ceļam sastopam govju bariņu. Augšā nonākuši, izpildām akrobātiskus trikus ar ķēdēm. Jānis kādā brīdī ieminas, ka jūt vājumu un iespējams ir saaukstējies. Tas tik vēl trūka.

Priekšā 2 stundu kāpiens

Turpināt lasīt


Korsikas pasakas jeb pastaiga pa GR20 (triloģijas 1.daļa)

Pirmo reizi par GR20 jeb Eiropas grūtāko pārgājienu pār Korsikas kalnu masīvu ~200km garumā, ar 13km kāpumu (uzkāpt un nokāpt pusotru Everestu) izdzirdēju 2012.gadā, kad grūtākā dzīves brīdī drudžaini metos plānot, kā dzīvei piešķirt garšu un padarīt to interesantāku, lai mazāk laika pārdzīvot un sāpēt. Kāds paziņa iekomentēja tepat manā blogā, ka šis pārgājiens ir lieta, ko dzīvē paveikt. Doma materializējās šogad, gana neprātīgi – kā kāzu ceļojums. Manā iztēlē piecu gadu garumā bija saradušās gana daudz fantāzijas un iedomas, kā tas būs, taču bija pavisam citādāk.

Mūsu iecere, īpaši neplānojot, vien padzirdot, ka kopumā ir 16 posmi (pēc viena no ceļvežiem) un ka ir cilvēki, kas posmus apvieno, bija paveikt visu GR20 10 dienās, atstājot laiku pludmalei un atpūtai pēdējās 4 ceļojuma dienās. Pāris reizes aizbraukuši pakāpt vairākas stundas pa Āžu kalnu, aizņēmušies trūkstošās lietas (guļammaisi, somas, militārais pončo) jutāmies pilnībā sagatavojušies gaidāmajam piedzīvojumam. Turpināt lasīt


Roņu padarīšana

Pirmo reizi ideja par aukstuma peldi radās kopā skrienot ar man simpātisku cilvēku pirms 5 gadiem novembrī. “Nopeldamies?” viņš izmeta un, manu atbildi negaidot, devās pie ezera. Izjutu dikti lielas simpātijas, protams, kā gan teikšu “nē”, tamdēļ, gari nedomājot, sekoju. Drēbes nost, skrējiens iekšā mēness apspīdētajā Ķīšezerā un ļaušanās vēsajam ūdenim, kas apskaloja skrējienā uzkarsušo ķermeni. Tās sajūtas pēc man ārkārtīgi patika! Spridzīga enerģija, prieks, pat mazliet eiforijas. Pavisam drīz, skrienot vienatnē, man vajadzēja atkārtoti pārliecināties, vai man tiešām patika kaut kas tajā peldes momentā, vai arī skriešanas partneris vainīgs… Nu bet patīk! 31.decembrī mani pirmo reizi aizveda uz āliņģi – tepat Rīgā, Bābelīša ezerā. Tas tev vairs nebija skrienot, kad organisms uzsilis – aizbraucām, piegājām, noģērbos ielīdu un izlīdu. Arī šitais patīk! Tā tas turpinājās un turpinās vēl tagad – laika posmā no septembra līdz maijam ievēroju peldes režīmu vismaz vienu reizi nedēļā.

574826_10151222757399480_503311875_n

Pirmo reizi āliņģī

Kāpēc es to daru? Divi momenti.

Pirmais – kā ieraugu atklātu (reizēm var būt viegli aizsalis, tāds, ko man pa spēkam izlauzt) ūdeni, tā mani pārņem kaut kāda neaprakstāma vilkme un man vajag tikt tur iekšā. Ja tā ir vēl neapgūta ūdens tilpne, tad vel jo vairāk! Nesenākais piemērs ir decembrī ar mani kleitā, augstpapēžu zābakos un mētelī, lienu Līgatnē pa stāvu, slidenu krastu lejā pie Gaujas, tupus rāpus, turoties ar rokām pie saknēm, paskatīties, vai tad te būs peldams. Kad noinspicēts, ka peldams gana labi, tad šādā pašā paskatā kārpījos augšā krastā noģērbties, paņemt dvieli un atkārtot gājienu. Lieki piebilst, ka turpat blakus ceļš, bet par laimi diezgan vientuļš. Tikko septembrī gribēju atrast reiz garām paskrietu kūdras purva ezeriņu netālu no Baložiem un Medemciema esošajos Viršos – kad atrasts, protams, jānopeldas. Pat savā Ķengaraga promenādē biju pamanījusies atrast nostūri, kur netraucēti nopeldēties arī gaišā dienas laikā. Līdz dienai, kad man par pārsteigumu uzradās vēl viens ronis. Tagad, Jūrmalā dzīvojot, peldvieta atrodas nieka divu kilometru skrējiena attālumā. Retu reizi tā ir jādala ar kādu makšķernieku, nepilna gada laikā esmu pamanījusi vēl vismaz divus vēsās kailpeldes mīļotājus. Tā jau šķiet likumsakarība, ka viņi izrādās atvērti, gaiši un sirsnīgi cilvēki. Tur ūdenī pavisam noteikti noskalojas īgnums, dusmas vai kādas bēdas.

IMG_2430

Svešā ezerā novembrī

No šīs manas mīlestības pret ūdeni nereti ir cietuši mana auto pasažieri – neko daudz nepaskaidrojot, mēdzu piestāt un aizdoties peldītē. Fredis dziedāja – “lai, kur es eju, man līdz vienmēr smilšu krāsas portfelīts…” Man dvielis un ideālā gadījumā arī čības. Skrienot gan var iztikt arī bez šiem aksesuāriem.

Otrais moments ir tā sajūta, kad izlien no ūdens. Tas brīdis, kad ir tik silti un labi, un mierīgi, ka itin nekā uz pasaules vairs nevajag. Laiks uz pasaules apstājas. Sirds gavilē. Eiforija pilnīga. Tā varētu stāvēt un kaifot mūžīgi… Ne vella, pēc brīža sāk atsalt kāju un pavisam drīz arī roku pirksti. Ir vien jābeidz priecāties un mudīgi jāģērbjas kopā.

IMG_0585.JPG

Linezerā, atgriežoties no badošanās uz Ziemassvētkiem

Esot aukstajā ūdenī, es instinktīvi savelkos embrijā, plaukstas, cimdos tērptas un lūgšanā saliktas, atstāju laukā – tās man baisi salīgas. Nekustīgi sēžot, jau pēc īsa brīža sajūtu siltu telpu ap sevi. Prāts nomierinās, acis ierauga iepriekš nemanītas lietas – kā viļņi pa ūdens virsu rotājas, kādas mākoņfigūras aizslīd pa debess jumu, kas notiek un atrodas pretējā krastā.

Gribas pamēģināt? Es teiktu, ka ir pats labākais brīdis sākt. Turklāt, ja bail vienam, ir iespēja izvēlēties uzticamus un zinošus pavadoņus, dažus varu ieteikt. 🙂

Lai veselīgi un enerģiski!


Dzīšanās pēc lāčādas jeb gada sportiskā mērķa īstenošana

Priekšvārds

Ilgāku laiku tirinoties un neko īpašu skriešanas jomā nesasniedzot (lasīt: slinkojot un urbjot plāno galdiņu), sapratu, ka pietrūkst mērķa. Tas disciplinētu un būtu, uz ko tiekties. Noskatoties 2015.gada Cēsu Eco Trail (CET) apbalvošanu no brīvprātīgā skatu punkta, pie sevis nopūtos, cik forši būtu ietrāpīt trijniekā šādā pasākumā un uzrāpties smaidīgai uz pjedestāla.

Capture

Papēžos un ar lāčādu

Turpināt lasīt


Skrējiens ar troļļiem

Plānojot ikgadējo viesošanos Norvēģijā, ienāca prātā paskatīt, vai to ir iespējams apvienot ar kādu skrējienu. Tā tiku pie Ultrabirken – nieka 3h brauciena ar vilcienu attālumā no mūsu mītnes pilsētas Lierbyen līdz Lillehammerei. Tiesa, ilgi vilcinājos ar reģistrēšanos ITBS dēļ, uz šo soli beidzot sadūšojos tik maija vidū, no pusmaratona, maratona un 60km izvēloties garāko variantu.
Ierodos Lillehammerē dienu iepriekš un, apskatot pilsētu, gluži negaidīti gājēju ielas vidū satieku Latvijā mūžību neredzēto Elitu. Skries rīt pusmaratonu. Novēlam viena otrai izdošanos un šķiramies.

IMG_3262 (1).JPG

Skats no trases

Turpināt lasīt


Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars vol2

Šī gada decembris iegrozījās tikpat vēlīgs kā pagājušā un Ziemassvētkos atkal varēju atļauties aizbēgt prom uz vientuļo meža namiņu. Formāts jau zināms – nedēļu prom, bez pārtikas, bez izklaidēm, bez grāmatām un internetiem, bez komunikācijas ar ārpasauli. Attīrīties fiziski un garīgi, mazliet pastrādāt ar iekšējo pasauli, sāpēm un sapņiem, kam ikdienā mēdz nepietiek nedz spēka, ne laika. Man plānā ir noslēgt un aizvadīt 2015.gadu, kas ir bijis ļoti ziemīgs un pelnījis nosvinēt tā beigas, skatīt krāsainus sapņus un smelties iedvesmu. Un tad ar svaigiem spēkiem, iespaidiem, iecerēm un enerģiju mesties iekšā personīgajā pavasarī jeb 2016.gadā!

Jūra

Jūra

Turpināt lasīt


Drusku citādāks 21.jūnijs jeb saulgrieži laivā

Visiem zināms, ka 21.jūnijs atzīmējams kā vasaras īsākā nakts. Maģisks moments, kas godam jānosvin. Jau vairākus gadus man tas šķiet svarīgi un šogad gluži nejauši ietiku sarakstē (mani kļūdas pēc pievienoja), kur tika diskutēts par saulgriežu sagaidīšanu laivā. Beigās sanāca tā, ka es biju vienīgā, kas piekrita. Mistiski jeb mēs noteikti nonākam tur, kur mums jānonāk. 🙂

Botaņik un kapātājs

Botaņik un kapātājs

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars! jeb ziemassvētku gavēnis. Otrā daļa.

Piektā diena, 25.12.2014.

Labrīt piektajā dienā – pamostos ap septiņiem. Lai gan mājai ir gana biezas mūra sienas, tomēr jūras šalkoņu var dzirdēt. Miega ritms nostabilizējies, gulēju labi. Atceros sapni, kur satiku kolēģi, kas bija noslēpusi daudz izsmalcinātu saldumu un aicināja mani ar šo to panašķēties. Es iegāju negausībā un grābu vienu aiz otras pilnas saujas.

Pašsajūta lieliska. Man kompānijā ir uzradusies maza pelīte, saukšu to par miega peli. Tikko izlīda no krāsns apakšas, nomeimuroja pa istabu un nozuda stūrī.

Ja vakar bija prieka, tad šodien nelaimīguma meditācija. Izraudu, burtiski izgaudoju tukšus vistālākos dvēseles pakšus. Kur tik daudz tur iekrājies? Meditācijas beigās leju sev caur galvu iekšā gaismu, līdz savā iztēlē izskatos kā zeltīts, starojošs Buda.

Pavingroju nepilnu stundiņu un paskatos termometrā – pirmo dienu ir mīnusi, -5 grādi. Kā nez būs peldēties?

Izeju līdz jūrai, tur baiss vējš un saule slēpjas aiz augstajām priedēm. Pāris mirkļus apdomājos, bet nē – iešu peldēt uz Irbi, citādi te vēl sasalšu ragā.

Tas pats skats, tikai sniegots

Tas pats skats, tikai sniegots

Turpināt lasīt