Category Archives: Ceļotāju klubs

Skrējiens ar troļļiem

Plānojot ikgadējo viesošanos Norvēģijā, ienāca prātā paskatīt, vai to ir iespējams apvienot ar kādu skrējienu. Tā tiku pie Ultrabirken – nieka 3h brauciena ar vilcienu attālumā no mūsu mītnes pilsētas Lierbyen līdz Lillehammerei. Tiesa, ilgi vilcinājos ar reģistrēšanos ITBS dēļ, uz šo soli beidzot sadūšojos tik maija vidū, no pusmaratona, maratona un 60km izvēloties garāko variantu.
Ierodos Lillehammerē dienu iepriekš un, apskatot pilsētu, gluži negaidīti gājēju ielas vidū satieku Latvijā mūžību neredzēto Elitu. Skries rīt pusmaratonu. Novēlam viena otrai izdošanos un šķiramies.

IMG_3262 (1).JPG

Skats no trases

Turpināt lasīt


Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Turpināt lasīt


Drusku citādāks 21.jūnijs jeb saulgrieži laivā

Visiem zināms, ka 21.jūnijs atzīmējams kā vasaras īsākā nakts. Maģisks moments, kas godam jānosvin. Jau vairākus gadus man tas šķiet svarīgi un šogad gluži nejauši ietiku sarakstē (mani kļūdas pēc pievienoja), kur tika diskutēts par saulgriežu sagaidīšanu laivā. Beigās sanāca tā, ka es biju vienīgā, kas piekrita. Mistiski jeb mēs noteikti nonākam tur, kur mums jānonāk. 🙂

Botaņik un kapātājs

Botaņik un kapātājs

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars! jeb ziemassvētku gavēnis. Otrā daļa.

Piektā diena, 25.12.2014.

Labrīt piektajā dienā – pamostos ap septiņiem. Lai gan mājai ir gana biezas mūra sienas, tomēr jūras šalkoņu var dzirdēt. Miega ritms nostabilizējies, gulēju labi. Atceros sapni, kur satiku kolēģi, kas bija noslēpusi daudz izsmalcinātu saldumu un aicināja mani ar šo to panašķēties. Es iegāju negausībā un grābu vienu aiz otras pilnas saujas.

Pašsajūta lieliska. Man kompānijā ir uzradusies maza pelīte, saukšu to par miega peli. Tikko izlīda no krāsns apakšas, nomeimuroja pa istabu un nozuda stūrī.

Ja vakar bija prieka, tad šodien nelaimīguma meditācija. Izraudu, burtiski izgaudoju tukšus vistālākos dvēseles pakšus. Kur tik daudz tur iekrājies? Meditācijas beigās leju sev caur galvu iekšā gaismu, līdz savā iztēlē izskatos kā zeltīts, starojošs Buda.

Pavingroju nepilnu stundiņu un paskatos termometrā – pirmo dienu ir mīnusi, -5 grādi. Kā nez būs peldēties?

Izeju līdz jūrai, tur baiss vējš un saule slēpjas aiz augstajām priedēm. Pāris mirkļus apdomājos, bet nē – iešu peldēt uz Irbi, citādi te vēl sasalšu ragā.

Tas pats skats, tikai sniegots

Tas pats skats, tikai sniegots

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētie kilogrami! jeb Ziemassvētku gavēnis. Pirmā daļa

Kādu rītu pamodos ar sajūtu par sapni – tajā es atrados Maskačkā, tur pie Salu tilta, diezgan briesmīgā un baisā vietā. Man kaut kādā brīdī bija nepieciešams nonākt Ķengaragā, tamdēļ devos uz tuvāko tramvaja pieturu. Un rau – tur jau tālumā samanu, ka tuvojas septītais tramvajs, kas kā reiz man arī ir vajadzīgs. Tas tuvojas un paveras acīm neticams skats – tramvajs sāk slīdēt driftā, es pārbīstos, šis iztaisnojas un sāk dzīties man pakaļ. Es mēģinu visādi izvairīties un pamanu, ka tajā iekšā sēž visādi mošķi un dēmoni. Kad pamodos, man bija skaidrs, ka mošķi manējie un ka ir pienācis laiks viņus satikt un iepazīt.

Otrs moments ir grāmata, kas nonāca manā rīcībā uz nedēļu, kuras laikā es šo lasāmvielu burtiski apēdu – lietuvietes Jurgas Adomo “ES + ZB + ES”. Gaidītās lubenes vietā tiku pie dziļuma un iespējas parakties caur apziņas slāņiem. Iedvesmoja Jurgas transformācijas vairāk nekā 300 lappušu garumā. Izšķiros par nedēļu garu badošanos, vienatnē, izslēdzot komunikāciju no dienaskārtības.

Trešais – atvēru savu slepeno pierakstu blociņu, izlasīju ierakstu, kas veikts pirms 2 gadiem. Tāds kā bucket list, ko vēlos izdarīt tuvākajā un tālākajā laikā. “Padzīvot nedēļu mežā” tur teikts. Atrodu mājiņu mežā un viss notiek.
Bucket list

Bucket list

Turpināt lasīt


80 km skriešus?

Nē, tas nav iespējams. Man bija mazliet arī jāpasoļo, visam nebija jaudas skriet.

20140802_062418

Skaidrs?

Ja sākumā nebūtu nomaldījušies un salasījuši liekus kilometrus, varbūt viss būtu citādāk, bet tas būtu – kā būtu, ja būtu. Nebija.

20140802_093808

Noskriesim lejā un tad tur augšā

20140802_072034

Šķērslis

Bija tā. Kārtējā no prāta aptumsumiem piekritu skriet 80km sacensībās pirmajā Cēsu ECO trailā, kas vienlaikus arī 2 punktu kvalifikācijas skrējiens Monblānam (UTMB). Par Monblānu gan pagaidām nedomāju (speciāli ieliku pagaidām, jo visādi dzīvē gadījies – kādreiz kvēli apgalvoju, ka nekad neskriešu maratonu), bet skrējiens skaistā apvidū bija tas, ko gribējās izbaudīt. Turklāt savu pirkstu pieliku nedaudz arī pie tā organizēšanas, vēl jo vairāk gribējās palūkoties, kas lācītim vēderā.

20140802_115526

Veldze. Japānis esot darījis tieši tāpat, tad nu es kopēju.

20140802_072110

Rāmatu klintis jeb nomaļākais Ērgļu klinšu bračka

Trasi neatstāstīšu. Jo neatceros. Kā pa miglu kaut kādi fragmenti – maldīšanās, motivācijas problēmas, dzirdināšanas punkti, peldampauze Amatā, Rakšu lopiņi, trasē satikti skrējēji un pazīstami un mazāk pazīstami brīvprātīgie.

Starta moments gan bija varen pacilājošs. Dzintars pat ir pamanījies noķert atmosfēru:

Atminos, ka pirmie 15km tika atzīmēti ar “paskat, mazāko distanci esam noskrējuši”, tāpat arī 30 kilometri. Plkst. 11 (15 un 30 km starts) prasu Dzintaram, cik esam saskrējuši un dikti priecājos, kad viņš saka – “50”, jo tātad mums ir atlicis vien tik, cik tiem, kas šobrīd startē – 30km (tas gan nerēķinot mūsu papildus pieskrietos ~6km). Līdz 60.km tiekam kaut cik cienīgi. Pēdējie 20 ar astīti grūtāki. Pie 70 šķiras ceļi ar pārinieku, jo redzu, ka viņam vēl duka ir, bet man mazliet gribas pabūt vienai.

Cesu1204

Ar pārinieku

Pašas beigas varen pacilājošas. Vairākus pat izdodas pa ceļam apdzīt (kas gan var būt vēl iedvesmojošāks). Esmu izdomājusi, ka finišā nekādas staigāšanas, tādēļ uzcītīgi tipinu pēdējos kilometrus. Pret finiša kalniņu pat izdodas nedaudz kāpināt tempu un finišs izdodas varen smaidīgs. Trasē esmu sabijusi 11h un 28 minūtes.

Cesu1559

Laimīgs finišētājs

Treniņprocesu labāk nekomentēšu, tas šķiet varen vieglprātīgs – nekādu garo treniņu, vien iedvesma un apņēmība. To vislabāk var just nākamajā dienā, kad knapi vari pakustēt un apsēsties ir lielākās mokas pasaulē.

20140802_103323

Lopiņi

20140802_132721

Tur lejā tas baltais punktiņš ir Kārļu dzirdināšanas punkts

Vai es ko tādu atkārtošu? Nezinu, varbūt. 🙂


Pie jūras dzīve mana

Septembrī pirms trim gadiem, dodoties pirmajā divu dienu pārgājienā gar jūru, ne prātā nenāca, ka kādu dienu tik tiešām noiesim visu Latvijas jūras robežu. Tam drīz sekoja pavasara pārgājiens, svelmīgās vasaras un miglainās vasaras pārgājiens, un pat ziemas mīnus 13 grādos ar skaistāko saullēktu. Šobrīd tas mirklis vairs tik tāls nešķiet – man ir palikuši kādi 60 kilometri, Andai un Alisei maķenīt vairāk. Jau tagad varu teikt, ka jūras piekraste ir tik dažāda – gludais liedags Liepājā un Jūrmalā, stāvkrasti Kurzemes pusē Jūrkalnē un Staldzenē, akmeņainā pludmale Salacgrīvā un Kaltenē, spocīgi sakritušie koki Kolkā, niedrājs Ainažos, Engurē un Valgalciemā, grimstošās smiltiņas pie Lietuvas robežas. Skaistums un daile. It kā viena jūra, bet aiz katra līkuma citādāka. Tikko aiz muguras ir trieciengājiens ar vienā reizē vislielāko noieto kilometru skaitu – nedaudz vairāk nekā 150km 5 dienās. Ir vērts atskatīties, kas šajās dienās piedzīvots.

Paargaajiens 473

Saulriets Ovīšos

Turpināt lasīt


Igaunijas knišļus barojot

Ievadu tam visam izcili aprakstījis Dzintars. Nevaru ne apstrīdēt, ne piekrist, jo nav vairs prātā, kā tas viss notika. Fakts ir tāds, ka pagājušā gada nogalē piekritu startēt Eiropas čempionātā rogainingā, kas notiek 2014.gada pirmajā jūnija nedēļas nogalē. Mani uz “jā” vārda teikšanu pamudināja a) jauna pieredze, b) iespēja to darīt tīkamā kompānijā (kas nav mazsvarīgi, jo kopā jāpavada teju divas diennaktis). Komadas sastāvs – ežu komandas biedri Dzintars (viņš arī komandas kapteinis), Imants (BNB komandieris) un no skrējēju ballītēm iepazītais Kristaps (rogaininga rezidences saimnieks). Tā kā ne es kapteinis, ne man auto, ne telts, piesakos uz vakariņu sarūpēšanu.

Image

Pie Munameģa, visi kaut ko aizdomīgi kasa aiz auss. Igaunijas odi šķiet daudz badīgāki par vietējiem.

Turpināt lasīt


Gada spontānākās sacensības – Aizkraukles pusmaratons

Esot atvaļinājumā, kādas divas nedēļas nesanāca apgrozīties sociālajos tīklos (izņemot endomondo, kur ievadīju noieto distanci), līdz ar to informācija par gaidāmo pirmo Aizkraukles pusmaratonu man paslīdēja garām. Pa ceļam mājup sāku satraukties par to, ka tuvojas NRM un ka nav pagūts izskriet garo treniņu un nupat ir pēdējā iespēja to izdarīt. Sēžot Frankfurtes lidostā un gaidot reisu uz mājām, atradu wifi un ielīdu noskrien.lv paskatīties, vai neplānojas kāds SSV sērijas koptreniņš. Šajā brīdī pamanīju, ka nākamajā dienā ir augstāk minētais skrējiens Aizkrauklē un ka daži labi pazīstami biedri plāno doties, turklāt vēl meklē tranpsportu. Jūtu nedaudz kāpjam asins spiedienu, jo šogad vēl nav sanācis atklāt sacensību sezonu, lai gan divi Skrien Latvija posmi jau aiz muguras. Iekomentēju, ka varam tikties vagonā un startēt no Rīgas centrālās stacijas 8 ar kapeikām (centiem?).

Ap plkst. 23.00 ielidoju Rīgā un, gaidot somu, ielienu forumā paskatīties, kas pa šo laiku noticis. Artūrs ir uzrakstījis, ka jātiekas trešajā vagonā, savukārt Linda iekomentējusi, ka baigi agri un viņa vēl skatīsies, vai gribēs mosties. Nosmejos, ka man vēl kāds brītiņš paies, līdz tikšu līdz gultai un rīt noteikti nebūšu izgulējusies.

Stacijā satiekamies visi trīs un vēl daži zināmi skrējēji ir manāmi. Cik sevi atminos, Aizkrauklē neesmu bijusi un man patīk jaunas pieredzes. Nogurums no ceļošanas un neizgulēšanās nedaudz ir jūtams. Aiz muguras ir teju 3 nedēļas garš atvaļinājums ar noietiem gandrīz 300km, daudz sarkanā portugāļu un spāņu vīna, un kopumā kādiem trim īsiem skrējieniem. Saprotot, ka šīs nav apmeklētākās sacensības, domās plānoju šodienas mērķus. Man patīk pārdomu pieticīgais, taču arī realitātei un labai pašsajūtai tuvākais rezultāts – nebūtu slikti iekļūt dāmu trijniekā.

Image

Iesildāmies un mazliet aplūkojam trasi

Turpināt lasīt


Santjago sasniegta. 11.un 12.diena

26.04., 11.diena

Ap pulkstens diviem naktī pamostos un kādu brīdi klausos krācēju korī. Pēc piedzīvotajiem trokšņiem Esposendē šī šķiet kā maigi žūžojoša šūpuļdziesma. Smaidot atkal iemiegu. Ap 5 sāk mosties agrākie gājēji, es izvelku līdz kādiem 7, kad jau puse auberģa rosās. Ārā sirsnīgi līst. Apskatos laika prognozi un gribas priekā gavilēt. Burtiski 2 stundu laikā jābeidzas lietum un būs arī saulīte! Fantastika!

Image

Auberģis

Turpināt lasīt