Category Archives: Ceļotāju klubs

Korsikas pasakas jeb pastaiga pa GR20 (noslēgums)

15.augusts (otrdiena, 6.d.). Diena, kurā vairs neizliekamies, ka ir viegli

4:30 spiežos klāt vīram sildīties. Esmu atvieglota, ka drīz modinātājs. Sasildāmies un aprunājamies po dušam. Nolemjam, ka vakar bija mūsu ceļojuma sliktākā diena. Brokastis un sākam iet. Novienādojam savas realitātes un vienojamies, ka šis nav medusmēnesis un ka tas būs pārgājiena galā – dienās, kad zvilnēsim un atpūtīsimies. Man paliek pavisam mierīgi ap sirdi. Nekas īpašs jau šķiet ikrīta kāpiens – tas šodien ir uz 2.5h un padodas gana raiti. Pa ceļam sastopam govju bariņu. Augšā nonākuši, izpildām akrobātiskus trikus ar ķēdēm. Jānis kādā brīdī ieminas, ka jūt vājumu un iespējams ir saaukstējies. Tas tik vēl trūka.

Priekšā 2 stundu kāpiens

Turpināt lasīt

Advertisements

Korsikas pasakas jeb pastaiga pa GR20 (triloģijas 1.daļa)

Pirmo reizi par GR20 jeb Eiropas grūtāko pārgājienu pār Korsikas kalnu masīvu ~200km garumā, ar 13km kāpumu (uzkāpt un nokāpt pusotru Everestu) izdzirdēju 2012.gadā, kad grūtākā dzīves brīdī drudžaini metos plānot, kā dzīvei piešķirt garšu un padarīt to interesantāku, lai mazāk laika pārdzīvot un sāpēt. Kāds paziņa iekomentēja tepat manā blogā, ka šis pārgājiens ir lieta, ko dzīvē paveikt. Doma materializējās šogad, gana neprātīgi – kā kāzu ceļojums. Manā iztēlē piecu gadu garumā bija saradušās gana daudz fantāzijas un iedomas, kā tas būs, taču bija pavisam citādāk.

Mūsu iecere, īpaši neplānojot, vien padzirdot, ka kopumā ir 16 posmi (pēc viena no ceļvežiem) un ka ir cilvēki, kas posmus apvieno, bija paveikt visu GR20 10 dienās, atstājot laiku pludmalei un atpūtai pēdējās 4 ceļojuma dienās. Pāris reizes aizbraukuši pakāpt vairākas stundas pa Āžu kalnu, aizņēmušies trūkstošās lietas (guļammaisi, somas, militārais pončo) jutāmies pilnībā sagatavojušies gaidāmajam piedzīvojumam. Turpināt lasīt


Skrējiens ar troļļiem

Plānojot ikgadējo viesošanos Norvēģijā, ienāca prātā paskatīt, vai to ir iespējams apvienot ar kādu skrējienu. Tā tiku pie Ultrabirken – nieka 3h brauciena ar vilcienu attālumā no mūsu mītnes pilsētas Lierbyen līdz Lillehammerei. Tiesa, ilgi vilcinājos ar reģistrēšanos ITBS dēļ, uz šo soli beidzot sadūšojos tik maija vidū, no pusmaratona, maratona un 60km izvēloties garāko variantu.
Ierodos Lillehammerē dienu iepriekš un, apskatot pilsētu, gluži negaidīti gājēju ielas vidū satieku Latvijā mūžību neredzēto Elitu. Skries rīt pusmaratonu. Novēlam viena otrai izdošanos un šķiramies.

IMG_3262 (1).JPG

Skats no trases

Turpināt lasīt


Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Turpināt lasīt


Drusku citādāks 21.jūnijs jeb saulgrieži laivā

Visiem zināms, ka 21.jūnijs atzīmējams kā vasaras īsākā nakts. Maģisks moments, kas godam jānosvin. Jau vairākus gadus man tas šķiet svarīgi un šogad gluži nejauši ietiku sarakstē (mani kļūdas pēc pievienoja), kur tika diskutēts par saulgriežu sagaidīšanu laivā. Beigās sanāca tā, ka es biju vienīgā, kas piekrita. Mistiski jeb mēs noteikti nonākam tur, kur mums jānonāk. 🙂

Botaņik un kapātājs

Botaņik un kapātājs

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars! jeb ziemassvētku gavēnis. Otrā daļa.

Piektā diena, 25.12.2014.

Labrīt piektajā dienā – pamostos ap septiņiem. Lai gan mājai ir gana biezas mūra sienas, tomēr jūras šalkoņu var dzirdēt. Miega ritms nostabilizējies, gulēju labi. Atceros sapni, kur satiku kolēģi, kas bija noslēpusi daudz izsmalcinātu saldumu un aicināja mani ar šo to panašķēties. Es iegāju negausībā un grābu vienu aiz otras pilnas saujas.

Pašsajūta lieliska. Man kompānijā ir uzradusies maza pelīte, saukšu to par miega peli. Tikko izlīda no krāsns apakšas, nomeimuroja pa istabu un nozuda stūrī.

Ja vakar bija prieka, tad šodien nelaimīguma meditācija. Izraudu, burtiski izgaudoju tukšus vistālākos dvēseles pakšus. Kur tik daudz tur iekrājies? Meditācijas beigās leju sev caur galvu iekšā gaismu, līdz savā iztēlē izskatos kā zeltīts, starojošs Buda.

Pavingroju nepilnu stundiņu un paskatos termometrā – pirmo dienu ir mīnusi, -5 grādi. Kā nez būs peldēties?

Izeju līdz jūrai, tur baiss vējš un saule slēpjas aiz augstajām priedēm. Pāris mirkļus apdomājos, bet nē – iešu peldēt uz Irbi, citādi te vēl sasalšu ragā.

Tas pats skats, tikai sniegots

Tas pats skats, tikai sniegots

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētie kilogrami! jeb Ziemassvētku gavēnis. Pirmā daļa

Kādu rītu pamodos ar sajūtu par sapni – tajā es atrados Maskačkā, tur pie Salu tilta, diezgan briesmīgā un baisā vietā. Man kaut kādā brīdī bija nepieciešams nonākt Ķengaragā, tamdēļ devos uz tuvāko tramvaja pieturu. Un rau – tur jau tālumā samanu, ka tuvojas septītais tramvajs, kas kā reiz man arī ir vajadzīgs. Tas tuvojas un paveras acīm neticams skats – tramvajs sāk slīdēt driftā, es pārbīstos, šis iztaisnojas un sāk dzīties man pakaļ. Es mēģinu visādi izvairīties un pamanu, ka tajā iekšā sēž visādi mošķi un dēmoni. Kad pamodos, man bija skaidrs, ka mošķi manējie un ka ir pienācis laiks viņus satikt un iepazīt.

Otrs moments ir grāmata, kas nonāca manā rīcībā uz nedēļu, kuras laikā es šo lasāmvielu burtiski apēdu – lietuvietes Jurgas Adomo “ES + ZB + ES”. Gaidītās lubenes vietā tiku pie dziļuma un iespējas parakties caur apziņas slāņiem. Iedvesmoja Jurgas transformācijas vairāk nekā 300 lappušu garumā. Izšķiros par nedēļu garu badošanos, vienatnē, izslēdzot komunikāciju no dienaskārtības.

Trešais – atvēru savu slepeno pierakstu blociņu, izlasīju ierakstu, kas veikts pirms 2 gadiem. Tāds kā bucket list, ko vēlos izdarīt tuvākajā un tālākajā laikā. “Padzīvot nedēļu mežā” tur teikts. Atrodu mājiņu mežā un viss notiek.
Bucket list

Bucket list

Turpināt lasīt


80 km skriešus?

Nē, tas nav iespējams. Man bija mazliet arī jāpasoļo, visam nebija jaudas skriet.

20140802_062418

Skaidrs?

Ja sākumā nebūtu nomaldījušies un salasījuši liekus kilometrus, varbūt viss būtu citādāk, bet tas būtu – kā būtu, ja būtu. Nebija.

20140802_093808

Noskriesim lejā un tad tur augšā

20140802_072034

Šķērslis

Bija tā. Kārtējā no prāta aptumsumiem piekritu skriet 80km sacensībās pirmajā Cēsu ECO trailā, kas vienlaikus arī 2 punktu kvalifikācijas skrējiens Monblānam (UTMB). Par Monblānu gan pagaidām nedomāju (speciāli ieliku pagaidām, jo visādi dzīvē gadījies – kādreiz kvēli apgalvoju, ka nekad neskriešu maratonu), bet skrējiens skaistā apvidū bija tas, ko gribējās izbaudīt. Turklāt savu pirkstu pieliku nedaudz arī pie tā organizēšanas, vēl jo vairāk gribējās palūkoties, kas lācītim vēderā.

20140802_115526

Veldze. Japānis esot darījis tieši tāpat, tad nu es kopēju.

20140802_072110

Rāmatu klintis jeb nomaļākais Ērgļu klinšu bračka

Trasi neatstāstīšu. Jo neatceros. Kā pa miglu kaut kādi fragmenti – maldīšanās, motivācijas problēmas, dzirdināšanas punkti, peldampauze Amatā, Rakšu lopiņi, trasē satikti skrējēji un pazīstami un mazāk pazīstami brīvprātīgie.

Starta moments gan bija varen pacilājošs. Dzintars pat ir pamanījies noķert atmosfēru:

Atminos, ka pirmie 15km tika atzīmēti ar “paskat, mazāko distanci esam noskrējuši”, tāpat arī 30 kilometri. Plkst. 11 (15 un 30 km starts) prasu Dzintaram, cik esam saskrējuši un dikti priecājos, kad viņš saka – “50”, jo tātad mums ir atlicis vien tik, cik tiem, kas šobrīd startē – 30km (tas gan nerēķinot mūsu papildus pieskrietos ~6km). Līdz 60.km tiekam kaut cik cienīgi. Pēdējie 20 ar astīti grūtāki. Pie 70 šķiras ceļi ar pārinieku, jo redzu, ka viņam vēl duka ir, bet man mazliet gribas pabūt vienai.

Cesu1204

Ar pārinieku

Pašas beigas varen pacilājošas. Vairākus pat izdodas pa ceļam apdzīt (kas gan var būt vēl iedvesmojošāks). Esmu izdomājusi, ka finišā nekādas staigāšanas, tādēļ uzcītīgi tipinu pēdējos kilometrus. Pret finiša kalniņu pat izdodas nedaudz kāpināt tempu un finišs izdodas varen smaidīgs. Trasē esmu sabijusi 11h un 28 minūtes.

Cesu1559

Laimīgs finišētājs

Treniņprocesu labāk nekomentēšu, tas šķiet varen vieglprātīgs – nekādu garo treniņu, vien iedvesma un apņēmība. To vislabāk var just nākamajā dienā, kad knapi vari pakustēt un apsēsties ir lielākās mokas pasaulē.

20140802_103323

Lopiņi

20140802_132721

Tur lejā tas baltais punktiņš ir Kārļu dzirdināšanas punkts

Vai es ko tādu atkārtošu? Nezinu, varbūt. 🙂


Pie jūras dzīve mana

Septembrī pirms trim gadiem, dodoties pirmajā divu dienu pārgājienā gar jūru, ne prātā nenāca, ka kādu dienu tik tiešām noiesim visu Latvijas jūras robežu. Tam drīz sekoja pavasara pārgājiens, svelmīgās vasaras un miglainās vasaras pārgājiens, un pat ziemas mīnus 13 grādos ar skaistāko saullēktu. Šobrīd tas mirklis vairs tik tāls nešķiet – man ir palikuši kādi 60 kilometri, Andai un Alisei maķenīt vairāk. Jau tagad varu teikt, ka jūras piekraste ir tik dažāda – gludais liedags Liepājā un Jūrmalā, stāvkrasti Kurzemes pusē Jūrkalnē un Staldzenē, akmeņainā pludmale Salacgrīvā un Kaltenē, spocīgi sakritušie koki Kolkā, niedrājs Ainažos, Engurē un Valgalciemā, grimstošās smiltiņas pie Lietuvas robežas. Skaistums un daile. It kā viena jūra, bet aiz katra līkuma citādāka. Tikko aiz muguras ir trieciengājiens ar vienā reizē vislielāko noieto kilometru skaitu – nedaudz vairāk nekā 150km 5 dienās. Ir vērts atskatīties, kas šajās dienās piedzīvots.

Paargaajiens 473

Saulriets Ovīšos

Turpināt lasīt


Igaunijas knišļus barojot

Ievadu tam visam izcili aprakstījis Dzintars. Nevaru ne apstrīdēt, ne piekrist, jo nav vairs prātā, kā tas viss notika. Fakts ir tāds, ka pagājušā gada nogalē piekritu startēt Eiropas čempionātā rogainingā, kas notiek 2014.gada pirmajā jūnija nedēļas nogalē. Mani uz “jā” vārda teikšanu pamudināja a) jauna pieredze, b) iespēja to darīt tīkamā kompānijā (kas nav mazsvarīgi, jo kopā jāpavada teju divas diennaktis). Komadas sastāvs – ežu komandas biedri Dzintars (viņš arī komandas kapteinis), Imants (BNB komandieris) un no skrējēju ballītēm iepazītais Kristaps (rogaininga rezidences saimnieks). Tā kā ne es kapteinis, ne man auto, ne telts, piesakos uz vakariņu sarūpēšanu.

Image

Pie Munameģa, visi kaut ko aizdomīgi kasa aiz auss. Igaunijas odi šķiet daudz badīgāki par vietējiem.

Turpināt lasīt