Category Archives: Skriešana

Dzīšanās pēc lāčādas jeb gada sportiskā mērķa īstenošana

Priekšvārds

Ilgāku laiku tirinoties un neko īpašu skriešanas jomā nesasniedzot (lasīt: slinkojot un urbjot plāno galdiņu), sapratu, ka pietrūkst mērķa. Tas disciplinētu un būtu, uz ko tiekties. Noskatoties 2015.gada Cēsu Eco Trail (CET) apbalvošanu no brīvprātīgā skatu punkta, pie sevis nopūtos, cik forši būtu ietrāpīt trijniekā šādā pasākumā un uzrāpties smaidīgai uz pjedestāla.

Capture

Papēžos un ar lāčādu

Turpināt lasīt


Skrējiens ar troļļiem

Plānojot ikgadējo viesošanos Norvēģijā, ienāca prātā paskatīt, vai to ir iespējams apvienot ar kādu skrējienu. Tā tiku pie Ultrabirken – nieka 3h brauciena ar vilcienu attālumā no mūsu mītnes pilsētas Lierbyen līdz Lillehammerei. Tiesa, ilgi vilcinājos ar reģistrēšanos ITBS dēļ, uz šo soli beidzot sadūšojos tik maija vidū, no pusmaratona, maratona un 60km izvēloties garāko variantu.
Ierodos Lillehammerē dienu iepriekš un, apskatot pilsētu, gluži negaidīti gājēju ielas vidū satieku Latvijā mūžību neredzēto Elitu. Skries rīt pusmaratonu. Novēlam viena otrai izdošanos un šķiramies.

IMG_3262 (1).JPG

Skats no trases

Turpināt lasīt


ITBS dienasgrāmata

Jau agrā bērnībā apgūstam prasmi – pieturēt (-ties) un palaist – tad, kad, mēģinot nostāvēt, izdomājam, kad jāpieturas pie gultiņas malas un kad to var droši laist vaļā. Šī prasme lieti noder pieaugušo dzīvē, kad ir jāatlaiž lietas, kas uz brīdi traucē vai apgrūtina. To var teikt gan par nestrādājošām attiecībām, nepatīkamu darbu, kaitīgiem ieradumiem, gan vēl virkni visādām citām lietām. Man jaunais gads lika palaist vaļīgāk skriešanu un 2016.gadā sasapņotos skriešanas mērķus, piespēlēdams iliotibiālās saites iekaisumu jeb ITBS. Var teikt, ka citādāk kā vien no savām kļūdām es nemācos. Tad nu no šī es beidzot saprotu, ka plika skriešana nekam neder – jāstiprina arī pārējie muskuļi, kas skrienot netiek īpaši nodarbināti. Īsāk sakot – pie ITBS izredzes tikt ir tiem skrējējiem, kam vāji dibena un augšstilbu aizmugures un sānu muskulatūra.

itbs

Iliotibiālā saite

Turpināt lasīt


Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Turpināt lasīt


Par gribasspēku un iedvesmu jeb sezonas mērķis sasniegts

Pavasara sākums ar pusmaratonu Itālijā manī atgrieza sen zudušu prieku par skriešanu sacensībās. Skrējiens padevās viegls un ar kaifu, prieka un foršu emociju pilns. Rezultāts arī nebūt nebija peļams.

Nākamais pieturas punkts bija Garkalnes Stirnu bukā, kur, noraugoties apbalvošanā, blakus stāvošajam Signim teicu, ka man arī gribētos alus kausu balvā kādreiz saņemt (turklāt no paša Miķeļa rokām). Un viņš nevis pagrozīja pirkstu pie deniņiem, bet gan noteica, ka tad vajagot ieskriet trijniekā. Sēkla bija iesēta un sezonas mērķis tapis – tikt pie alus kausa kādā Stirnubuka posmā. Garkalnē paliku piektā no dāmām, 81.no visiem skrējējiem.

Pēc brīža sekoja Lattelecom skriešanas ballīte, kur skrēju pusīti, gāja man varen viegli, lai gan pirms pāris dienām biju staigājusi basām pār karstām oglēm, asiem stikliem un ko tik vēl tikpat prātīgu un aizraujošu sadarījusi. Priecājos visu distanci, patika tik daudzās vietās redzēt pretīm skrienam pazīstamos un nepazīstamos ar smaidiem un visādām citādām sejas izteiksmēm. Tik dikti sapriecājos, ka no latvietēm finišēju desmitā.IMG_1239

Turpināt lasīt


“Kur Tu šogad esi pazudusi?”

Pa reizei man kāds tā mēdz pajautāt, domādams manas skriešanas gaitas. Pašai arī interesanti paskatīties atpakaļ, kas sezonā un kādēļ sastrādāts.

Mans lielākais brīnums un pārsteigums ir Aizkraukles pusmaratons, kur izskrēju šīs sezonas labāko rezultātu (1:38:38), kas gan krietni atpaliek no pagājušajā sezonā noskrietā PB (1:31:57). Un kāds tur brīnums – uz Aizkraukli devos teju pa taisno no lidostas pēc 3 nedēļu gara ceļojuma, kurā skriešanai laika pietika vien divas reizes plus vēl diezgan negausīgi tika patērēts gardais portugāļu un spāņu sarkanvīns.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Aizkraukles pusītes pjedestāls

Turpināt lasīt


80 km skriešus?

Nē, tas nav iespējams. Man bija mazliet arī jāpasoļo, visam nebija jaudas skriet.

20140802_062418

Skaidrs?

Ja sākumā nebūtu nomaldījušies un salasījuši liekus kilometrus, varbūt viss būtu citādāk, bet tas būtu – kā būtu, ja būtu. Nebija.

20140802_093808

Noskriesim lejā un tad tur augšā

20140802_072034

Šķērslis

Bija tā. Kārtējā no prāta aptumsumiem piekritu skriet 80km sacensībās pirmajā Cēsu ECO trailā, kas vienlaikus arī 2 punktu kvalifikācijas skrējiens Monblānam (UTMB). Par Monblānu gan pagaidām nedomāju (speciāli ieliku pagaidām, jo visādi dzīvē gadījies – kādreiz kvēli apgalvoju, ka nekad neskriešu maratonu), bet skrējiens skaistā apvidū bija tas, ko gribējās izbaudīt. Turklāt savu pirkstu pieliku nedaudz arī pie tā organizēšanas, vēl jo vairāk gribējās palūkoties, kas lācītim vēderā.

20140802_115526

Veldze. Japānis esot darījis tieši tāpat, tad nu es kopēju.

20140802_072110

Rāmatu klintis jeb nomaļākais Ērgļu klinšu bračka

Trasi neatstāstīšu. Jo neatceros. Kā pa miglu kaut kādi fragmenti – maldīšanās, motivācijas problēmas, dzirdināšanas punkti, peldampauze Amatā, Rakšu lopiņi, trasē satikti skrējēji un pazīstami un mazāk pazīstami brīvprātīgie.

Starta moments gan bija varen pacilājošs. Dzintars pat ir pamanījies noķert atmosfēru:

Atminos, ka pirmie 15km tika atzīmēti ar “paskat, mazāko distanci esam noskrējuši”, tāpat arī 30 kilometri. Plkst. 11 (15 un 30 km starts) prasu Dzintaram, cik esam saskrējuši un dikti priecājos, kad viņš saka – “50”, jo tātad mums ir atlicis vien tik, cik tiem, kas šobrīd startē – 30km (tas gan nerēķinot mūsu papildus pieskrietos ~6km). Līdz 60.km tiekam kaut cik cienīgi. Pēdējie 20 ar astīti grūtāki. Pie 70 šķiras ceļi ar pārinieku, jo redzu, ka viņam vēl duka ir, bet man mazliet gribas pabūt vienai.

Cesu1204

Ar pārinieku

Pašas beigas varen pacilājošas. Vairākus pat izdodas pa ceļam apdzīt (kas gan var būt vēl iedvesmojošāks). Esmu izdomājusi, ka finišā nekādas staigāšanas, tādēļ uzcītīgi tipinu pēdējos kilometrus. Pret finiša kalniņu pat izdodas nedaudz kāpināt tempu un finišs izdodas varen smaidīgs. Trasē esmu sabijusi 11h un 28 minūtes.

Cesu1559

Laimīgs finišētājs

Treniņprocesu labāk nekomentēšu, tas šķiet varen vieglprātīgs – nekādu garo treniņu, vien iedvesma un apņēmība. To vislabāk var just nākamajā dienā, kad knapi vari pakustēt un apsēsties ir lielākās mokas pasaulē.

20140802_103323

Lopiņi

20140802_132721

Tur lejā tas baltais punktiņš ir Kārļu dzirdināšanas punkts

Vai es ko tādu atkārtošu? Nezinu, varbūt. 🙂


Gada spontānākās sacensības – Aizkraukles pusmaratons

Esot atvaļinājumā, kādas divas nedēļas nesanāca apgrozīties sociālajos tīklos (izņemot endomondo, kur ievadīju noieto distanci), līdz ar to informācija par gaidāmo pirmo Aizkraukles pusmaratonu man paslīdēja garām. Pa ceļam mājup sāku satraukties par to, ka tuvojas NRM un ka nav pagūts izskriet garo treniņu un nupat ir pēdējā iespēja to izdarīt. Sēžot Frankfurtes lidostā un gaidot reisu uz mājām, atradu wifi un ielīdu noskrien.lv paskatīties, vai neplānojas kāds SSV sērijas koptreniņš. Šajā brīdī pamanīju, ka nākamajā dienā ir augstāk minētais skrējiens Aizkrauklē un ka daži labi pazīstami biedri plāno doties, turklāt vēl meklē tranpsportu. Jūtu nedaudz kāpjam asins spiedienu, jo šogad vēl nav sanācis atklāt sacensību sezonu, lai gan divi Skrien Latvija posmi jau aiz muguras. Iekomentēju, ka varam tikties vagonā un startēt no Rīgas centrālās stacijas 8 ar kapeikām (centiem?).

Ap plkst. 23.00 ielidoju Rīgā un, gaidot somu, ielienu forumā paskatīties, kas pa šo laiku noticis. Artūrs ir uzrakstījis, ka jātiekas trešajā vagonā, savukārt Linda iekomentējusi, ka baigi agri un viņa vēl skatīsies, vai gribēs mosties. Nosmejos, ka man vēl kāds brītiņš paies, līdz tikšu līdz gultai un rīt noteikti nebūšu izgulējusies.

Stacijā satiekamies visi trīs un vēl daži zināmi skrējēji ir manāmi. Cik sevi atminos, Aizkrauklē neesmu bijusi un man patīk jaunas pieredzes. Nogurums no ceļošanas un neizgulēšanās nedaudz ir jūtams. Aiz muguras ir teju 3 nedēļas garš atvaļinājums ar noietiem gandrīz 300km, daudz sarkanā portugāļu un spāņu vīna, un kopumā kādiem trim īsiem skrējieniem. Saprotot, ka šīs nav apmeklētākās sacensības, domās plānoju šodienas mērķus. Man patīk pārdomu pieticīgais, taču arī realitātei un labai pašsajūtai tuvākais rezultāts – nebūtu slikti iekļūt dāmu trijniekā.

Image

Iesildāmies un mazliet aplūkojam trasi

Turpināt lasīt


48h kopā ar TomTom Runner

Visu pagājušo skriešanas sezonu prātuļoju par to, ka būtu jauki, ja manā rīcībā beidzot nonāktu ierīce, kurā būtu apvienots kā GPS uztvērējs, tā pulsometrs. Treniņos izmantoju kādu no šiem variantiem – Garmin FR 205 (antīks klucis, kas ir aprīkots ar GPS funkciju), Polar F6, kas rādīja tikai pulsu vai arī telefonu ar endomondo. Citreiz visus kopā, vēl tik satelīta šķīvis pietrūka :). Mēģināju saprast, kurš modelis būtu man vispiemērotākais, pētīju, taujāju, skatījos. Rudenī padzirdēju par TomTom pulsometriem, apskatīju, iepatikās.IMG_7504

Turpināt lasīt


Pēc zelta uz Siguldu

Skriešanas seriāla “Skrien Latvija” pēdējais posms nu jau tradicionāli norisinās oktobrī Siguldā – laikā, kad puse Latvijas uz turieni dodas baudīt zelta rudeni. Skrējēji arī, kā zināms, ir dabas mīļotāji, tādēļ sastrēgums uz A2 paredzams divtik liels.

Image

Turpināt lasīt