Skriešanas seriāla “Skrien Latvija” pēdējais posms nu jau tradicionāli norisinās oktobrī Siguldā – laikā, kad puse Latvijas uz turieni dodas baudīt zelta rudeni. Skrējēji arī, kā zināms, ir dabas mīļotāji, tādēļ sastrēgums uz A2 paredzams divtik liels.
Vairākas aizraujošas diskusijas raisījās dienas gaitā par gana interesantu tēmu – dusmas; ko ar tām iesākt, kā sadzīvot un galu galā, kādēļ tās rodas – bija galvenie apspriedes temati. Neiedziļinoties dusmu anatomijā, sausais atlikums ir divi būtiski secinājumi. Viens – ka dusmām jāļauj vaļa, jādod iespēja tām izreaģēt, lai gan pašai, gan arī Sašam būtu skaidrs, kur tas suns ir apraksts, kā arī, lai dusmas netransformētos kādās destruktīvās darbībās vai, pasarg dies, ļaunā slimībā. Otrs – dusmas mēdz būt velnišķīgi spēcīgas enerģijas avots, kad šķiet – varētu aizairēt līdz apvārsnim, iztīrīt ne vien savu, bet arī kaimiņa dzīvokli vai arī izraut koku ar visām saknēm. Domājot par tuvojošos maratonu, nonāku pie atziņas, ka neliela dusmu deva man noteikti kādā grūtā brīdī noderētu. Tas gan nenozīmē, ka pie starta līnijas speciāli lēkšu augumā vai uz kašķi uzprasīšos – no worries – tomēr apsveru domu trasē kādu iemeslu padusmoties, ja nepieciešamība radīsies, atrast.
Finiša smaids
It kā šogad, par sportisko sezonu prātojot, nolēmu, ka xrace īsti neierakstās jau tā pārbagātajā sacensību kalendārā, tomēr, Rīgas posmam tuvojoties, sākās neliela mandrāža un pārdomas, līdz nejaušie izteikumi komandas biedrenēm, vai tad šoreiz tiešām nepiedalīsimies, rezultējās tajā, ka dāmu komanda “Zāģis III” 17.augustā stājās uz xrace Rīgas posma starta līnijas. Apsveikumi un apbrīna, manu mīļo lasītāj, ja pēc pirmā teikuma izlasīšanas esi nolēmis turpināt.
Ceļš uz Kuldīgu sākas jau piektdien. Vienā mašīnā satiekamies patīkama četrotne. Iesildīsim pirtiņu, kur rītnakt pievienosies vēl citi skrējēji. Esmu mazliet sadugusi – mokos ar vēdergraizēm un prāts uz skriešanu nenesas nemaz. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka bez sirdsapziņas pārmetumiem izlaižu piektdienas vakara treniņu, tā vietā izvēloties dziedinoša vīna glāzi.
Jau kuro gadu Baltijas karstākais pusmaratons nemaz tik ļoti karsts nav. No rīta laukā līņā viegls lietutiņš. Dodoties uz startu, pat nedaudz salst. Tepat pie mājām ir novietota 3.kilometra atzīme. Līdz startam nepilns kilometrs. Trase ir mainīta ceļu remontu dēļ. Izpaliks skrējiens pār tiltu ar gleznaino skatu uz Ventas rumbu, tā vietā apļosim upes vienā krastā. Finišs ir izvietots estrādē – kā īstā šovā.
Svētdienas rumbas pastaigas bilde, autors Matīss
Tieši tādas pārdomas izraisīja komandas biedra Jurģa publicētais bloga ieraksts par skriešanu pēc pulsa plāna. Aizdomājos par to, ka vairākās pēdējās sacensībās sevi nemaz neesmu centusies apgrūtināt ar pulsometra uzlikšanu. Būtiska informācija par to, kā šādā slodzē darbojas mana sirds, ir tikusi ignorēta. Nolēmu kaut ko šajā sakarā mainīt un vairāk darīt “ar sirdi”.
Burtiski trīs dienas pirms Liepājas pusmaratona man var teikt uzdāvināja dalību šajā pasākumā. Vakarā izskrēju labu treniņu, kur 6 kilometrus pieveicu ar vidējo ātrumu 4′:15″, puse no tiem izteiktā pretvējā. Not bad. Divas dienas pirms pasākuma sāku meklēt transporta iespējas, kas pēc piektajā piegājienā vainagojās panākumiem. Plāns ir gaužām skaidrs – skriešu pēc pulsa, pirmajā aplī nelaidīšu pāri 170, pēc tam jau redzēs. 🙂 Liepājā ir tikai 3 apļi, kas sakrīt ar manu iemīļoto distances dalīšanas paņēmienu – trīs trešdaļās, no kurām parasti otro trešdaļu uzskatu par visgrūtāko. Ievads gatavs, turpinājums sekos pēc pāris dienām.
Domāju, nevienam nebija pārsteigums par to, ko izpildīju Ventspilī – tādēļ arī tapa iepriekšējais dienasgrāmatas ieraksts, lai te nebūtu gari jātaisnojas. Gandrīz 1:41 bija gana loģisks rezultāts pēc neilgas patupēšanas fiziskajā bedrē.
Līdz ar to 22.datumā plānotās sacensības nebija gana spēcīgs iemesls, lai palaistu garām saulgriežu atzīmēšanu iepriekšējā vakarā.
Pirms kāda laika pie manām skriešanas dzīves durvīm pieklauvēja krīze un, neprasīdama, vai drīkst, iekārtojās uz palikšanu. Pāris nedēļas nespēks, nepatika pret skriešanu un uzbāzīgas domas par to, ka sākas fiziskās frmas noriets, ir mani sabiedrotie. Piedzītie ikri katra skrējiena pirmajos kilometros, nogurums, ar ko sastopos, no rīta vien atverot acis, mazliet nozaudētais dzīvesprieks – nevar būt, ka šis komplekts man signalizē par to, ka, iespējams, kaut kas nestrādā tā, kā vajadzētu un varbūt būtu lietderīgi uz brīdi apstāties. Ar grūtībām saņemos iziet laukā treniņā, citreiz arī nesaņemos. Ielūkojos kalendārā un redzu, ka tūliņ ir Ventspils PPP – mans ilgi gaidītais pusmaratons, kam esmu gatavojusies teju pusgadu. Tukšums un nespēja atrast sev vietu. Nepamet sajūta, ka kādā brīdī esmu bez atļaujas ieskatījusies tajā vienīgajā Zilbārža pils istabā, kurā nedrīkstēja, augstus mērķus sev stādīdama un cerēdama, ka kniebšu tos vienu aiz otra kā kreses piemājas dārziņā. Fokuss atslābis un bilde mazliet samiglojusies. Pēdējais sacensību starts pirms pāris nedēļām ar gandrīz ušakovu pēc pāris pirmajiem kilometriem ir savu melno darbiņu izdarījis un demoralizācijas sēklu iesējis.
Un kā jums labi šodien klājies?
Arī šim ierakstam šeit ir jābūt, lai kādā jaukā dienā nesāku domāt, ka sacensības ir vieni vienīgi prieki un izdošanās. Atmiņai, kā zināms, labpatīk izstumt negatīvo pieredzi un aizmirst par to vispār.
Nekas nebija pēc priekšrakstiem jau no paša rīta. Nespēks, nogurums, karstums, spilvens par cietu, tēja par aukstu. Pat ierastais prieks par mačiem mazliet pačibējis. Starta vietā tas gan ātri aizmirsās. Bija stingra apņemšanās noskriet 10 km distanci par spīti vājprātīgajam karstumam, kas virmoja gaisā.
Uzsmaidam Lindai
Aiz muguras jau vairāki skriešanas pasākumi, kuros esmu veikusi sabiedriski noderīgo un vienlaikus prātu pacilājošo pienākumu – tempa turēšanu (TT), taču par pēdējiem trim neesmu saņēmusies uzrakstīt savas pārdomas un aprakstīt pieredzēto, lai gan gūtais gandarījums TT pasākumos viennozīmīgi pārspēj to, kas aplaimo pēc noskrieta parasta kārtējā tesiena. Vēl viena nepieminēta un gana būtiska TT pasākuma priekšrocība – bildēs ir visas iespējas būt smaidīgai, svaigai un smukai nevis kā mačos ar pārgrieztu sarkanu ģīmi un šausmu izteiksmi tajā. 🙂
Pirmo reizi TT vilinājumam ļāvos 2011.gada septembrī Valmieras maratonā – kopā ar Jāni skrējām pusmaratonu uz 2h. Daudz neko no tā vairs neatminos, bet tamdēļ jau ir bloga ieraksti, kurus pārlasot, atmiņu var atsvaidzināt. Pirmais lielais saviļņojums, sajūta, ka esi ne vien sev, bet arī citiem prieku sagādājis un bijis noderīgs.
Otrā reize pienāca gandrīz pēc gada Kuldīgā – atkal tandēmā ar Jāni skrienam pusmaratonu uz 2h. Pienākumi ir sadalīti – es sekoju līdzi laikam un tempam, viņš skrien un uztur sarunas.
Kuldīgas pusmaratons 2012
Man pat prātā nenāca, ka pa ziemu kājas būs tik nocietušās pēc kādas ātrākas izkustēšanās sacensībās, ka aprīļa pirmo nedēļu dīžāties dīžāsies tīksmās Rēzeknes pusmaratona gaidās. Galīgi neiepriecināja laika apstākļi, kas plosījās šajā nedēļā. Piektdienas vakarā zemi apklāja ievērojama sniega sega. Atlika vien cerēt, ka līdz nākamajai dienai trase būs tīra un atkususi.
Šie mači savā ziņā bija īpaši ar to, ka Ežu komanda pirmo reizi devās kopā vienā transporta līdzeklī. Ņemot vērā to, ka mūsu rindas neilgi pirms Rēzeknes pusītes bija papildinājuši divi jauni eži – Linda un Jurģis – pāris dienas pirms sacensībām uzrīkojām klases vakaru jeb sapazīšanās koptreniņu un izkarsēšanos pirtī. Līdz ar to omulīgajā transporta līdzeklī sakāpām, iztikuši bez mulsuma pilnām klusuma pauzēm. Jokos un priekos turpceļš paskrēja nemanot.
Rēzekne sagaidīja, sniegā satinusies. Iebraucām gana laicīgi, lai bez stresa tiktu pie starta numuriem, pārģērbtos un vēl arī iesildītos. Distance izkārtota 5 apļos, tas būs kas jauns, jo parasti esmu radusi pie ne vairāk 4 apļiem. Atmosfēra ir spridzīga un priecīga, daudz pazīstamu seju un pakaušu. Starta koridorā ir diezgan spiedīgi, jo kopā startē vairāku distanču dalībnieki. Līdz ar to pēc starta šāviena atskanēšanas pirmā minūte paiet, lēnām un uzmanīgi laipojot starp skrējējiem. Pavisam drīz jau pūlis mazliet izretojas un var sākt tesienu (© Edgars).
Cimdi jau nomesti, rāpjamies augšā trakajā kalniņā.
 | Linda ziņā Lauķu piedzīvojumi lielpilsētā… |
 | Ierakstu izlase #51… ziņā Uz salu pie geizeriem un … |
 | Kristaps S ziņā Uz salu pie geizeriem un … |
| Matīss Vecvagaris ziņā Korsikas pasakas jeb pastaiga… | |
 | Matīss ziņā Korsikas pasakas jeb pastaiga… |
Par skriešanu un citām svarīgām lietām 