Category Archives: Trakas lietas

Meditācija

Pirms pāris dienām man bija iespēja piedalīties Jura Rubeņa meistarklasē “TrainingLab” organizētās konferences “Iedvesma un līdzsvars 2017” ietvaros, un tās laikā lektors uzsvēra nepieciešamību ikkatram cilvēkam laiku pa laikam pabūt klusumā, lai satiktu sevi. Tajā brīdī pie sevis smaidīju un domāju, nu redz kur vēl viens pamatojums tam, kamdēļ jau kuro gadu tieši decembrī es izvēlos vienatni, aizmūkot prom no cilvēkiem uz mežu, uz vientuļo, pamesto namiņu, kur mani gaida (visticamāk gan, ka esmu viņai diezgan nepatīkams pārsteigums) vien pelīte. Šo laiku pavadīju, kā ierasts, bez īpašām ērtībām – ar atslēgtu telefonu, bez internetiem, izklaidēm un pārtikas.

img_5022

Rūķu saime pie Mazirbes pagrieziena

Turpināt lasīt


Cilvēki manā ceļā

Kad man bija 18 un tikko kā biju izkāpusi no vidusskolas sola, kādu vasaras rītu devos ar autobusu uz Rīgu, lai iesniegtu dokumentus universitātē. Toreiz apsēdos blakus – kā izrādījās – ļoti mutīgam puisim, kurš nekavējās uzsākt sarunu. Ātri noskaidrojām, ka mums ir kopīgi paziņas un ka pasaule ir maza. Runājām par šo un to, viņš stāstīja, ka plāno pastaigāt pa Rīgas birojiem un pajautāt, vai viņi to nevēlas noalgot. Man, kas toreiz knapi pār lūpu spēja pārspļaut, tas likās kosmoss – pirmkārt, jau tas, ka viņš tik mierīgi un brīvi uzsāk sarunu ar svešu cilvēku, kas apsēdies blakus autobusā, otrkārt, tas, ka viņš tagad brauks un staigās, prasīdams, vai viņu kāds nevēlas paņemt darbā. Viņam tika visa mana apbrīna un es pat sapņot neuzdrīkstējos, ka kādreiz varētu spēt tik brīvi uzrunāt svešinieku.

IMG_3969.JPG

Skaists tas mans ceļš

Turpināt lasīt


Ai bailes, bailes, ai, nāves bailes, spocīgi jocīgi lūr!*

Reizēm nav spēka un vēlēšanās samierināties ar cita lēmumu, kas ļoti skar manis pašas dzīvi, taču, laikam ejot, nāk izpratne un pieņemšana. Liekas – es taču zinu un redzu labāk! Taču tajā brīdī vienīgais, kas runā, ir ego, kurš vēlas apmierināt savas savtīgās altruisma un mīlestības iepakojumā iesaiņotās vēlmes un kas nevēlas piedzīvot sāpes, lai arī zina, ka tās dvēselei nes valgmi un pietuvina pašu savam esības kodolam. Mirkli vēlāk izdaru kaut ko savam iekšējam zvēram tik ļoti nesaprotamu un neaptveramu kā iešanu pāri 500 grādu karstām degošām oglēm vai sadauzītu stiklu kaudzei un kārtējo reizi saprotu, ka dzīvē izkāpt no komforta zonas ne tikai nāksies, bet arī vajag. Ka neērtas sarunas vai nepatīkamas situācijas ir jārisina un jālauž tā bulta pušu. Ka baidīties no negaidītiem dzīves pavērsieniem ir normāli, bet vēl normālāk ir spēt šīs bailes pārvarēt un paskatīties, kas no tā labs izvēršas. Ka cerība un ticība izšķir daudz ko un jau ir puse no izdošanās, taču bez otriem 50 procentiem jeb darīšanas ar pliku ticību nepietiks un nesanāks.

stikli

Stiklos

*Vairāk nekā gadu nogulējis melnrakstos, taču nav savu aktualitāti mainījis.


Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars vol2

Šī gada decembris iegrozījās tikpat vēlīgs kā pagājušā un Ziemassvētkos atkal varēju atļauties aizbēgt prom uz vientuļo meža namiņu. Formāts jau zināms – nedēļu prom, bez pārtikas, bez izklaidēm, bez grāmatām un internetiem, bez komunikācijas ar ārpasauli. Attīrīties fiziski un garīgi, mazliet pastrādāt ar iekšējo pasauli, sāpēm un sapņiem, kam ikdienā mēdz nepietiek nedz spēka, ne laika. Man plānā ir noslēgt un aizvadīt 2015.gadu, kas ir bijis ļoti ziemīgs un pelnījis nosvinēt tā beigas, skatīt krāsainus sapņus un smelties iedvesmu. Un tad ar svaigiem spēkiem, iespaidiem, iecerēm un enerģiju mesties iekšā personīgajā pavasarī jeb 2016.gadā!

Jūra

Jūra

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars! jeb ziemassvētku gavēnis. Otrā daļa.

Piektā diena, 25.12.2014.

Labrīt piektajā dienā – pamostos ap septiņiem. Lai gan mājai ir gana biezas mūra sienas, tomēr jūras šalkoņu var dzirdēt. Miega ritms nostabilizējies, gulēju labi. Atceros sapni, kur satiku kolēģi, kas bija noslēpusi daudz izsmalcinātu saldumu un aicināja mani ar šo to panašķēties. Es iegāju negausībā un grābu vienu aiz otras pilnas saujas.

Pašsajūta lieliska. Man kompānijā ir uzradusies maza pelīte, saukšu to par miega peli. Tikko izlīda no krāsns apakšas, nomeimuroja pa istabu un nozuda stūrī.

Ja vakar bija prieka, tad šodien nelaimīguma meditācija. Izraudu, burtiski izgaudoju tukšus vistālākos dvēseles pakšus. Kur tik daudz tur iekrājies? Meditācijas beigās leju sev caur galvu iekšā gaismu, līdz savā iztēlē izskatos kā zeltīts, starojošs Buda.

Pavingroju nepilnu stundiņu un paskatos termometrā – pirmo dienu ir mīnusi, -5 grādi. Kā nez būs peldēties?

Izeju līdz jūrai, tur baiss vējš un saule slēpjas aiz augstajām priedēm. Pāris mirkļus apdomājos, bet nē – iešu peldēt uz Irbi, citādi te vēl sasalšu ragā.

Tas pats skats, tikai sniegots

Tas pats skats, tikai sniegots

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētie kilogrami! jeb Ziemassvētku gavēnis. Pirmā daļa

Kādu rītu pamodos ar sajūtu par sapni – tajā es atrados Maskačkā, tur pie Salu tilta, diezgan briesmīgā un baisā vietā. Man kaut kādā brīdī bija nepieciešams nonākt Ķengaragā, tamdēļ devos uz tuvāko tramvaja pieturu. Un rau – tur jau tālumā samanu, ka tuvojas septītais tramvajs, kas kā reiz man arī ir vajadzīgs. Tas tuvojas un paveras acīm neticams skats – tramvajs sāk slīdēt driftā, es pārbīstos, šis iztaisnojas un sāk dzīties man pakaļ. Es mēģinu visādi izvairīties un pamanu, ka tajā iekšā sēž visādi mošķi un dēmoni. Kad pamodos, man bija skaidrs, ka mošķi manējie un ka ir pienācis laiks viņus satikt un iepazīt.

Otrs moments ir grāmata, kas nonāca manā rīcībā uz nedēļu, kuras laikā es šo lasāmvielu burtiski apēdu – lietuvietes Jurgas Adomo “ES + ZB + ES”. Gaidītās lubenes vietā tiku pie dziļuma un iespējas parakties caur apziņas slāņiem. Iedvesmoja Jurgas transformācijas vairāk nekā 300 lappušu garumā. Izšķiros par nedēļu garu badošanos, vienatnē, izslēdzot komunikāciju no dienaskārtības.

Trešais – atvēru savu slepeno pierakstu blociņu, izlasīju ierakstu, kas veikts pirms 2 gadiem. Tāds kā bucket list, ko vēlos izdarīt tuvākajā un tālākajā laikā. “Padzīvot nedēļu mežā” tur teikts. Atrodu mājiņu mežā un viss notiek.
Bucket list

Bucket list

Turpināt lasīt


“Kur Tu šogad esi pazudusi?”

Pa reizei man kāds tā mēdz pajautāt, domādams manas skriešanas gaitas. Pašai arī interesanti paskatīties atpakaļ, kas sezonā un kādēļ sastrādāts.

Mans lielākais brīnums un pārsteigums ir Aizkraukles pusmaratons, kur izskrēju šīs sezonas labāko rezultātu (1:38:38), kas gan krietni atpaliek no pagājušajā sezonā noskrietā PB (1:31:57). Un kāds tur brīnums – uz Aizkraukli devos teju pa taisno no lidostas pēc 3 nedēļu gara ceļojuma, kurā skriešanai laika pietika vien divas reizes plus vēl diezgan negausīgi tika patērēts gardais portugāļu un spāņu sarkanvīns.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Aizkraukles pusītes pjedestāls

Turpināt lasīt


80 km skriešus?

Nē, tas nav iespējams. Man bija mazliet arī jāpasoļo, visam nebija jaudas skriet.

20140802_062418

Skaidrs?

Ja sākumā nebūtu nomaldījušies un salasījuši liekus kilometrus, varbūt viss būtu citādāk, bet tas būtu – kā būtu, ja būtu. Nebija.

20140802_093808

Noskriesim lejā un tad tur augšā

20140802_072034

Šķērslis

Bija tā. Kārtējā no prāta aptumsumiem piekritu skriet 80km sacensībās pirmajā Cēsu ECO trailā, kas vienlaikus arī 2 punktu kvalifikācijas skrējiens Monblānam (UTMB). Par Monblānu gan pagaidām nedomāju (speciāli ieliku pagaidām, jo visādi dzīvē gadījies – kādreiz kvēli apgalvoju, ka nekad neskriešu maratonu), bet skrējiens skaistā apvidū bija tas, ko gribējās izbaudīt. Turklāt savu pirkstu pieliku nedaudz arī pie tā organizēšanas, vēl jo vairāk gribējās palūkoties, kas lācītim vēderā.

20140802_115526

Veldze. Japānis esot darījis tieši tāpat, tad nu es kopēju.

20140802_072110

Rāmatu klintis jeb nomaļākais Ērgļu klinšu bračka

Trasi neatstāstīšu. Jo neatceros. Kā pa miglu kaut kādi fragmenti – maldīšanās, motivācijas problēmas, dzirdināšanas punkti, peldampauze Amatā, Rakšu lopiņi, trasē satikti skrējēji un pazīstami un mazāk pazīstami brīvprātīgie.

Starta moments gan bija varen pacilājošs. Dzintars pat ir pamanījies noķert atmosfēru:

Atminos, ka pirmie 15km tika atzīmēti ar “paskat, mazāko distanci esam noskrējuši”, tāpat arī 30 kilometri. Plkst. 11 (15 un 30 km starts) prasu Dzintaram, cik esam saskrējuši un dikti priecājos, kad viņš saka – “50”, jo tātad mums ir atlicis vien tik, cik tiem, kas šobrīd startē – 30km (tas gan nerēķinot mūsu papildus pieskrietos ~6km). Līdz 60.km tiekam kaut cik cienīgi. Pēdējie 20 ar astīti grūtāki. Pie 70 šķiras ceļi ar pārinieku, jo redzu, ka viņam vēl duka ir, bet man mazliet gribas pabūt vienai.

Cesu1204

Ar pārinieku

Pašas beigas varen pacilājošas. Vairākus pat izdodas pa ceļam apdzīt (kas gan var būt vēl iedvesmojošāks). Esmu izdomājusi, ka finišā nekādas staigāšanas, tādēļ uzcītīgi tipinu pēdējos kilometrus. Pret finiša kalniņu pat izdodas nedaudz kāpināt tempu un finišs izdodas varen smaidīgs. Trasē esmu sabijusi 11h un 28 minūtes.

Cesu1559

Laimīgs finišētājs

Treniņprocesu labāk nekomentēšu, tas šķiet varen vieglprātīgs – nekādu garo treniņu, vien iedvesma un apņēmība. To vislabāk var just nākamajā dienā, kad knapi vari pakustēt un apsēsties ir lielākās mokas pasaulē.

20140802_103323

Lopiņi

20140802_132721

Tur lejā tas baltais punktiņš ir Kārļu dzirdināšanas punkts

Vai es ko tādu atkārtošu? Nezinu, varbūt. 🙂


Igaunijas knišļus barojot

Ievadu tam visam izcili aprakstījis Dzintars. Nevaru ne apstrīdēt, ne piekrist, jo nav vairs prātā, kā tas viss notika. Fakts ir tāds, ka pagājušā gada nogalē piekritu startēt Eiropas čempionātā rogainingā, kas notiek 2014.gada pirmajā jūnija nedēļas nogalē. Mani uz “jā” vārda teikšanu pamudināja a) jauna pieredze, b) iespēja to darīt tīkamā kompānijā (kas nav mazsvarīgi, jo kopā jāpavada teju divas diennaktis). Komadas sastāvs – ežu komandas biedri Dzintars (viņš arī komandas kapteinis), Imants (BNB komandieris) un no skrējēju ballītēm iepazītais Kristaps (rogaininga rezidences saimnieks). Tā kā ne es kapteinis, ne man auto, ne telts, piesakos uz vakariņu sarūpēšanu.

Image

Pie Munameģa, visi kaut ko aizdomīgi kasa aiz auss. Igaunijas odi šķiet daudz badīgāki par vietējiem.

Turpināt lasīt