Category Archives: Trakas lietas

Lauķu piedzīvojumi lielpilsētā, 1. – urbānā – daļa

Kādā janvāra vakarā jau ap gulēt ejamo laiku saņemu zvanu no Daces – “Laižam uz Ņujorku?” Pirmajā brīdī aiz pārsteiguma neattopu, ko atbildēt. Izmoku vien: “Cik ilgi var domāt?” “5 minūtes.” Notiek ātrā ģimenes sapulce, kuras laikā nolemjam par labu lielpilsētai. Pārapdzīvotu pilsētu apmeklējumi nav neviena no mums sapnis, taču biļešu cena ~160 EUR abos virzienos no Oslo liekas tik maz, ka nevar neņemt. Un pasauli redzēt un iepazīt arī gribas. Kopš mums ar ASV ir bezvīzu režīms, tas ir gaužām vienkārši tikt pie iebraukšanas atļaujas (ESTA) online, samaksājot 14 USD un pagaidot max 72 h apstiprinājumu (man bija jāgaida apmēram 10 minūtes).

IMG_6731

Big city

Turpināt lasīt

Advertisements

Roņu padarīšana

Pirmo reizi ideja par aukstuma peldi radās kopā skrienot ar man simpātisku cilvēku pirms 5 gadiem novembrī. “Nopeldamies?” viņš izmeta un, manu atbildi negaidot, devās pie ezera. Izjutu dikti lielas simpātijas, protams, kā gan teikšu “nē”, tamdēļ, gari nedomājot, sekoju. Drēbes nost, skrējiens iekšā mēness apspīdētajā Ķīšezerā un ļaušanās vēsajam ūdenim, kas apskaloja skrējienā uzkarsušo ķermeni. Tās sajūtas pēc man ārkārtīgi patika! Spridzīga enerģija, prieks, pat mazliet eiforijas. Pavisam drīz, skrienot vienatnē, man vajadzēja atkārtoti pārliecināties, vai man tiešām patika kaut kas tajā peldes momentā, vai arī skriešanas partneris vainīgs… Nu bet patīk! 31.decembrī mani pirmo reizi aizveda uz āliņģi – tepat Rīgā, Bābelīša ezerā. Tas tev vairs nebija skrienot, kad organisms uzsilis – aizbraucām, piegājām, noģērbos ielīdu un izlīdu. Arī šitais patīk! Tā tas turpinājās un turpinās vēl tagad – laika posmā no septembra līdz maijam ievēroju peldes režīmu vismaz vienu reizi nedēļā.

574826_10151222757399480_503311875_n

Pirmo reizi āliņģī

Kāpēc es to daru? Divi momenti.

Pirmais – kā ieraugu atklātu (reizēm var būt viegli aizsalis, tāds, ko man pa spēkam izlauzt) ūdeni, tā mani pārņem kaut kāda neaprakstāma vilkme un man vajag tikt tur iekšā. Ja tā ir vēl neapgūta ūdens tilpne, tad vel jo vairāk! Nesenākais piemērs ir decembrī ar mani kleitā, augstpapēžu zābakos un mētelī, lienu Līgatnē pa stāvu, slidenu krastu lejā pie Gaujas, tupus rāpus, turoties ar rokām pie saknēm, paskatīties, vai tad te būs peldams. Kad noinspicēts, ka peldams gana labi, tad šādā pašā paskatā kārpījos augšā krastā noģērbties, paņemt dvieli un atkārtot gājienu. Lieki piebilst, ka turpat blakus ceļš, bet par laimi diezgan vientuļš. Tikko septembrī gribēju atrast reiz garām paskrietu kūdras purva ezeriņu netālu no Baložiem un Medemciema esošajos Viršos – kad atrasts, protams, jānopeldas. Pat savā Ķengaraga promenādē biju pamanījusies atrast nostūri, kur netraucēti nopeldēties arī gaišā dienas laikā. Līdz dienai, kad man par pārsteigumu uzradās vēl viens ronis. Tagad, Jūrmalā dzīvojot, peldvieta atrodas nieka divu kilometru skrējiena attālumā. Retu reizi tā ir jādala ar kādu makšķernieku, nepilna gada laikā esmu pamanījusi vēl vismaz divus vēsās kailpeldes mīļotājus. Tā jau šķiet likumsakarība, ka viņi izrādās atvērti, gaiši un sirsnīgi cilvēki. Tur ūdenī pavisam noteikti noskalojas īgnums, dusmas vai kādas bēdas.

IMG_2430

Svešā ezerā novembrī

No šīs manas mīlestības pret ūdeni nereti ir cietuši mana auto pasažieri – neko daudz nepaskaidrojot, mēdzu piestāt un aizdoties peldītē. Fredis dziedāja – “lai, kur es eju, man līdz vienmēr smilšu krāsas portfelīts…” Man dvielis un ideālā gadījumā arī čības. Skrienot gan var iztikt arī bez šiem aksesuāriem.

Otrais moments ir tā sajūta, kad izlien no ūdens. Tas brīdis, kad ir tik silti un labi, un mierīgi, ka itin nekā uz pasaules vairs nevajag. Laiks uz pasaules apstājas. Sirds gavilē. Eiforija pilnīga. Tā varētu stāvēt un kaifot mūžīgi… Ne vella, pēc brīža sāk atsalt kāju un pavisam drīz arī roku pirksti. Ir vien jābeidz priecāties un mudīgi jāģērbjas kopā.

IMG_0585.JPG

Linezerā, atgriežoties no badošanās uz Ziemassvētkiem

Esot aukstajā ūdenī, es instinktīvi savelkos embrijā, plaukstas, cimdos tērptas un lūgšanā saliktas, atstāju laukā – tās man baisi salīgas. Nekustīgi sēžot, jau pēc īsa brīža sajūtu siltu telpu ap sevi. Prāts nomierinās, acis ierauga iepriekš nemanītas lietas – kā viļņi pa ūdens virsu rotājas, kādas mākoņfigūras aizslīd pa debess jumu, kas notiek un atrodas pretējā krastā.

Gribas pamēģināt? Es teiktu, ka ir pats labākais brīdis sākt. Turklāt, ja bail vienam, ir iespēja izvēlēties uzticamus un zinošus pavadoņus, dažus varu ieteikt. 🙂

Lai veselīgi un enerģiski!


Meditācija

Pirms pāris dienām man bija iespēja piedalīties Jura Rubeņa meistarklasē “TrainingLab” organizētās konferences “Iedvesma un līdzsvars 2017” ietvaros, un tās laikā lektors uzsvēra nepieciešamību ikkatram cilvēkam laiku pa laikam pabūt klusumā, lai satiktu sevi. Tajā brīdī pie sevis smaidīju un domāju, nu redz kur vēl viens pamatojums tam, kamdēļ jau kuro gadu tieši decembrī es izvēlos vienatni, aizmūkot prom no cilvēkiem uz mežu, uz vientuļo, pamesto namiņu, kur mani gaida (visticamāk gan, ka esmu viņai diezgan nepatīkams pārsteigums) vien pelīte. Šo laiku pavadīju, kā ierasts, bez īpašām ērtībām – ar atslēgtu telefonu, bez internetiem, izklaidēm un pārtikas.

img_5022

Rūķu saime pie Mazirbes pagrieziena

Turpināt lasīt


Cilvēki manā ceļā

Kad man bija 18 un tikko kā biju izkāpusi no vidusskolas sola, kādu vasaras rītu devos ar autobusu uz Rīgu, lai iesniegtu dokumentus universitātē. Toreiz apsēdos blakus – kā izrādījās – ļoti mutīgam puisim, kurš nekavējās uzsākt sarunu. Ātri noskaidrojām, ka mums ir kopīgi paziņas un ka pasaule ir maza. Runājām par šo un to, viņš stāstīja, ka plāno pastaigāt pa Rīgas birojiem un pajautāt, vai viņi to nevēlas noalgot. Man, kas toreiz knapi pār lūpu spēja pārspļaut, tas likās kosmoss – pirmkārt, jau tas, ka viņš tik mierīgi un brīvi uzsāk sarunu ar svešu cilvēku, kas apsēdies blakus autobusā, otrkārt, tas, ka viņš tagad brauks un staigās, prasīdams, vai viņu kāds nevēlas paņemt darbā. Viņam tika visa mana apbrīna un es pat sapņot neuzdrīkstējos, ka kādreiz varētu spēt tik brīvi uzrunāt svešinieku.

IMG_3969.JPG

Skaists tas mans ceļš

Turpināt lasīt


Ai bailes, bailes, ai, nāves bailes, spocīgi jocīgi lūr!*

Reizēm nav spēka un vēlēšanās samierināties ar cita lēmumu, kas ļoti skar manis pašas dzīvi, taču, laikam ejot, nāk izpratne un pieņemšana. Liekas – es taču zinu un redzu labāk! Taču tajā brīdī vienīgais, kas runā, ir ego, kurš vēlas apmierināt savas savtīgās altruisma un mīlestības iepakojumā iesaiņotās vēlmes un kas nevēlas piedzīvot sāpes, lai arī zina, ka tās dvēselei nes valgmi un pietuvina pašu savam esības kodolam. Mirkli vēlāk izdaru kaut ko savam iekšējam zvēram tik ļoti nesaprotamu un neaptveramu kā iešanu pāri 500 grādu karstām degošām oglēm vai sadauzītu stiklu kaudzei un kārtējo reizi saprotu, ka dzīvē izkāpt no komforta zonas ne tikai nāksies, bet arī vajag. Ka neērtas sarunas vai nepatīkamas situācijas ir jārisina un jālauž tā bulta pušu. Ka baidīties no negaidītiem dzīves pavērsieniem ir normāli, bet vēl normālāk ir spēt šīs bailes pārvarēt un paskatīties, kas no tā labs izvēršas. Ka cerība un ticība izšķir daudz ko un jau ir puse no izdošanās, taču bez otriem 50 procentiem jeb darīšanas ar pliku ticību nepietiks un nesanāks.

stikli

Stiklos

*Vairāk nekā gadu nogulējis melnrakstos, taču nav savu aktualitāti mainījis.


Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars vol2

Šī gada decembris iegrozījās tikpat vēlīgs kā pagājušā un Ziemassvētkos atkal varēju atļauties aizbēgt prom uz vientuļo meža namiņu. Formāts jau zināms – nedēļu prom, bez pārtikas, bez izklaidēm, bez grāmatām un internetiem, bez komunikācijas ar ārpasauli. Attīrīties fiziski un garīgi, mazliet pastrādāt ar iekšējo pasauli, sāpēm un sapņiem, kam ikdienā mēdz nepietiek nedz spēka, ne laika. Man plānā ir noslēgt un aizvadīt 2015.gadu, kas ir bijis ļoti ziemīgs un pelnījis nosvinēt tā beigas, skatīt krāsainus sapņus un smelties iedvesmu. Un tad ar svaigiem spēkiem, iespaidiem, iecerēm un enerģiju mesties iekšā personīgajā pavasarī jeb 2016.gadā!

Jūra

Jūra

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars! jeb ziemassvētku gavēnis. Otrā daļa.

Piektā diena, 25.12.2014.

Labrīt piektajā dienā – pamostos ap septiņiem. Lai gan mājai ir gana biezas mūra sienas, tomēr jūras šalkoņu var dzirdēt. Miega ritms nostabilizējies, gulēju labi. Atceros sapni, kur satiku kolēģi, kas bija noslēpusi daudz izsmalcinātu saldumu un aicināja mani ar šo to panašķēties. Es iegāju negausībā un grābu vienu aiz otras pilnas saujas.

Pašsajūta lieliska. Man kompānijā ir uzradusies maza pelīte, saukšu to par miega peli. Tikko izlīda no krāsns apakšas, nomeimuroja pa istabu un nozuda stūrī.

Ja vakar bija prieka, tad šodien nelaimīguma meditācija. Izraudu, burtiski izgaudoju tukšus vistālākos dvēseles pakšus. Kur tik daudz tur iekrājies? Meditācijas beigās leju sev caur galvu iekšā gaismu, līdz savā iztēlē izskatos kā zeltīts, starojošs Buda.

Pavingroju nepilnu stundiņu un paskatos termometrā – pirmo dienu ir mīnusi, -5 grādi. Kā nez būs peldēties?

Izeju līdz jūrai, tur baiss vējš un saule slēpjas aiz augstajām priedēm. Pāris mirkļus apdomājos, bet nē – iešu peldēt uz Irbi, citādi te vēl sasalšu ragā.

Tas pats skats, tikai sniegots

Tas pats skats, tikai sniegots

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētie kilogrami! jeb Ziemassvētku gavēnis. Pirmā daļa

Kādu rītu pamodos ar sajūtu par sapni – tajā es atrados Maskačkā, tur pie Salu tilta, diezgan briesmīgā un baisā vietā. Man kaut kādā brīdī bija nepieciešams nonākt Ķengaragā, tamdēļ devos uz tuvāko tramvaja pieturu. Un rau – tur jau tālumā samanu, ka tuvojas septītais tramvajs, kas kā reiz man arī ir vajadzīgs. Tas tuvojas un paveras acīm neticams skats – tramvajs sāk slīdēt driftā, es pārbīstos, šis iztaisnojas un sāk dzīties man pakaļ. Es mēģinu visādi izvairīties un pamanu, ka tajā iekšā sēž visādi mošķi un dēmoni. Kad pamodos, man bija skaidrs, ka mošķi manējie un ka ir pienācis laiks viņus satikt un iepazīt.

Otrs moments ir grāmata, kas nonāca manā rīcībā uz nedēļu, kuras laikā es šo lasāmvielu burtiski apēdu – lietuvietes Jurgas Adomo “ES + ZB + ES”. Gaidītās lubenes vietā tiku pie dziļuma un iespējas parakties caur apziņas slāņiem. Iedvesmoja Jurgas transformācijas vairāk nekā 300 lappušu garumā. Izšķiros par nedēļu garu badošanos, vienatnē, izslēdzot komunikāciju no dienaskārtības.

Trešais – atvēru savu slepeno pierakstu blociņu, izlasīju ierakstu, kas veikts pirms 2 gadiem. Tāds kā bucket list, ko vēlos izdarīt tuvākajā un tālākajā laikā. “Padzīvot nedēļu mežā” tur teikts. Atrodu mājiņu mežā un viss notiek.
Bucket list

Bucket list

Turpināt lasīt


“Kur Tu šogad esi pazudusi?”

Pa reizei man kāds tā mēdz pajautāt, domādams manas skriešanas gaitas. Pašai arī interesanti paskatīties atpakaļ, kas sezonā un kādēļ sastrādāts.

Mans lielākais brīnums un pārsteigums ir Aizkraukles pusmaratons, kur izskrēju šīs sezonas labāko rezultātu (1:38:38), kas gan krietni atpaliek no pagājušajā sezonā noskrietā PB (1:31:57). Un kāds tur brīnums – uz Aizkraukli devos teju pa taisno no lidostas pēc 3 nedēļu gara ceļojuma, kurā skriešanai laika pietika vien divas reizes plus vēl diezgan negausīgi tika patērēts gardais portugāļu un spāņu sarkanvīns.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Aizkraukles pusītes pjedestāls

Turpināt lasīt