Cilvēki manā ceļā

Kad man bija 18 un tikko kā biju izkāpusi no vidusskolas sola, kādu vasaras rītu devos ar autobusu uz Rīgu, lai iesniegtu dokumentus universitātē. Toreiz apsēdos blakus – kā izrādījās – ļoti mutīgam puisim, kurš nekavējās uzsākt sarunu. Ātri noskaidrojām, ka mums ir kopīgi paziņas un ka pasaule ir maza. Runājām par šo un to, viņš stāstīja, ka plāno pastaigāt pa Rīgas birojiem un pajautāt, vai viņi to nevēlas noalgot. Man, kas toreiz knapi pār lūpu spēja pārspļaut, tas likās kosmoss – pirmkārt, jau tas, ka viņš tik mierīgi un brīvi uzsāk sarunu ar svešu cilvēku, kas apsēdies blakus autobusā, otrkārt, tas, ka viņš tagad brauks un staigās, prasīdams, vai viņu kāds nevēlas paņemt darbā. Viņam tika visa mana apbrīna un es pat sapņot neuzdrīkstējos, ka kādreiz varētu spēt tik brīvi uzrunāt svešinieku.

IMG_3969.JPG

Skaists tas mans ceļš

Turpināt lasīt


Dzīšanās pēc lāčādas jeb gada sportiskā mērķa īstenošana

Priekšvārds

Ilgāku laiku tirinoties un neko īpašu skriešanas jomā nesasniedzot (lasīt: slinkojot un urbjot plāno galdiņu), sapratu, ka pietrūkst mērķa. Tas disciplinētu un būtu, uz ko tiekties. Noskatoties 2015.gada Cēsu Eco Trail (CET) apbalvošanu no brīvprātīgā skatu punkta, pie sevis nopūtos, cik forši būtu ietrāpīt trijniekā šādā pasākumā un uzrāpties smaidīgai uz pjedestāla.

Capture

Papēžos un ar lāčādu

Turpināt lasīt


Ai bailes, bailes, ai, nāves bailes, spocīgi jocīgi lūr!*

Reizēm nav spēka un vēlēšanās samierināties ar cita lēmumu, kas ļoti skar manis pašas dzīvi, taču, laikam ejot, nāk izpratne un pieņemšana. Liekas – es taču zinu un redzu labāk! Taču tajā brīdī vienīgais, kas runā, ir ego, kurš vēlas apmierināt savas savtīgās altruisma un mīlestības iepakojumā iesaiņotās vēlmes un kas nevēlas piedzīvot sāpes, lai arī zina, ka tās dvēselei nes valgmi un pietuvina pašu savam esības kodolam. Mirkli vēlāk izdaru kaut ko savam iekšējam zvēram tik ļoti nesaprotamu un neaptveramu kā iešanu pāri 500 grādu karstām degošām oglēm vai sadauzītu stiklu kaudzei un kārtējo reizi saprotu, ka dzīvē izkāpt no komforta zonas ne tikai nāksies, bet arī vajag. Ka neērtas sarunas vai nepatīkamas situācijas ir jārisina un jālauž tā bulta pušu. Ka baidīties no negaidītiem dzīves pavērsieniem ir normāli, bet vēl normālāk ir spēt šīs bailes pārvarēt un paskatīties, kas no tā labs izvēršas. Ka cerība un ticība izšķir daudz ko un jau ir puse no izdošanās, taču bez otriem 50 procentiem jeb darīšanas ar pliku ticību nepietiks un nesanāks.

stikli

Stiklos

*Vairāk nekā gadu nogulējis melnrakstos, taču nav savu aktualitāti mainījis.


Skrējiens ar troļļiem

Plānojot ikgadējo viesošanos Norvēģijā, ienāca prātā paskatīt, vai to ir iespējams apvienot ar kādu skrējienu. Tā tiku pie Ultrabirken – nieka 3h brauciena ar vilcienu attālumā no mūsu mītnes pilsētas Lierbyen līdz Lillehammerei. Tiesa, ilgi vilcinājos ar reģistrēšanos ITBS dēļ, uz šo soli beidzot sadūšojos tik maija vidū, no pusmaratona, maratona un 60km izvēloties garāko variantu.
Ierodos Lillehammerē dienu iepriekš un, apskatot pilsētu, gluži negaidīti gājēju ielas vidū satieku Latvijā mūžību neredzēto Elitu. Skries rīt pusmaratonu. Novēlam viena otrai izdošanos un šķiramies.

IMG_3262 (1).JPG

Skats no trases

Turpināt lasīt


ITBS dienasgrāmata

Jau agrā bērnībā apgūstam prasmi – pieturēt (-ties) un palaist – tad, kad, mēģinot nostāvēt, izdomājam, kad jāpieturas pie gultiņas malas un kad to var droši laist vaļā. Šī prasme lieti noder pieaugušo dzīvē, kad ir jāatlaiž lietas, kas uz brīdi traucē vai apgrūtina. To var teikt gan par nestrādājošām attiecībām, nepatīkamu darbu, kaitīgiem ieradumiem, gan vēl virkni visādām citām lietām. Man jaunais gads lika palaist vaļīgāk skriešanu un 2016.gadā sasapņotos skriešanas mērķus, piespēlēdams iliotibiālās saites iekaisumu jeb ITBS. Var teikt, ka citādāk kā vien no savām kļūdām es nemācos. Tad nu no šī es beidzot saprotu, ka plika skriešana nekam neder – jāstiprina arī pārējie muskuļi, kas skrienot netiek īpaši nodarbināti. Īsāk sakot – pie ITBS izredzes tikt ir tiem skrējējiem, kam vāji dibena un augšstilbu aizmugures un sānu muskulatūra.

itbs

Iliotibiālā saite

Turpināt lasīt


Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars vol2

Šī gada decembris iegrozījās tikpat vēlīgs kā pagājušā un Ziemassvētkos atkal varēju atļauties aizbēgt prom uz vientuļo meža namiņu. Formāts jau zināms – nedēļu prom, bez pārtikas, bez izklaidēm, bez grāmatām un internetiem, bez komunikācijas ar ārpasauli. Attīrīties fiziski un garīgi, mazliet pastrādāt ar iekšējo pasauli, sāpēm un sapņiem, kam ikdienā mēdz nepietiek nedz spēka, ne laika. Man plānā ir noslēgt un aizvadīt 2015.gadu, kas ir bijis ļoti ziemīgs un pelnījis nosvinēt tā beigas, skatīt krāsainus sapņus un smelties iedvesmu. Un tad ar svaigiem spēkiem, iespaidiem, iecerēm un enerģiju mesties iekšā personīgajā pavasarī jeb 2016.gadā!

Jūra

Jūra

Turpināt lasīt


40K skrējēju jeb kā tas ir skriet vienā no sešiem pasaules lielākajiem maratoniem

Liriska atkāpe. Interesants bija ceļš, kā es nonācu pie dalības Berlīnes maratonā un to es šeit neaprakstīšu, taču noteikti ir svarīgi zināt, ka tas ir viens no sešiem pasaules lielākajiem maratoniem (bez Berlīnes vēl Ņujorkas, Bostonas, Čikāgas, Londonas un Tokijas maratoni – https://www.worldmarathonmajors.com), uz kuru pasaules skrējēji rautin raujas un tik vienkārši nemaz nevar tikt – par spīti raženajai dalības maksai vispirms ir jātiek cauri loterijai, pēc tam tik var sākt trenēties un gatavoties. Man pavisam noteikti gribējās izbaudīt skriešanas svētku atmosfēru daudzskaitlīgā pūlī – statistika saka, ka šogad maratonu skrēja un nūjoja 41 224 dalībnieki.

Eņģeļtaures pašā plaukumā

Eņģeļtaures pašā plaukumā

Turpināt lasīt


Drusku citādāks 21.jūnijs jeb saulgrieži laivā

Visiem zināms, ka 21.jūnijs atzīmējams kā vasaras īsākā nakts. Maģisks moments, kas godam jānosvin. Jau vairākus gadus man tas šķiet svarīgi un šogad gluži nejauši ietiku sarakstē (mani kļūdas pēc pievienoja), kur tika diskutēts par saulgriežu sagaidīšanu laivā. Beigās sanāca tā, ka es biju vienīgā, kas piekrita. Mistiski jeb mēs noteikti nonākam tur, kur mums jānonāk.🙂

Botaņik un kapātājs

Botaņik un kapātājs

Turpināt lasīt


Par gribasspēku un iedvesmu jeb sezonas mērķis sasniegts

Pavasara sākums ar pusmaratonu Itālijā manī atgrieza sen zudušu prieku par skriešanu sacensībās. Skrējiens padevās viegls un ar kaifu, prieka un foršu emociju pilns. Rezultāts arī nebūt nebija peļams.

Nākamais pieturas punkts bija Garkalnes Stirnu bukā, kur, noraugoties apbalvošanā, blakus stāvošajam Signim teicu, ka man arī gribētos alus kausu balvā kādreiz saņemt (turklāt no paša Miķeļa rokām). Un viņš nevis pagrozīja pirkstu pie deniņiem, bet gan noteica, ka tad vajagot ieskriet trijniekā. Sēkla bija iesēta un sezonas mērķis tapis – tikt pie alus kausa kādā Stirnubuka posmā. Garkalnē paliku piektā no dāmām, 81.no visiem skrējējiem.

Pēc brīža sekoja Lattelecom skriešanas ballīte, kur skrēju pusīti, gāja man varen viegli, lai gan pirms pāris dienām biju staigājusi basām pār karstām oglēm, asiem stikliem un ko tik vēl tikpat prātīgu un aizraujošu sadarījusi. Priecājos visu distanci, patika tik daudzās vietās redzēt pretīm skrienam pazīstamos un nepazīstamos ar smaidiem un visādām citādām sejas izteiksmēm. Tik dikti sapriecājos, ka no latvietēm finišēju desmitā.IMG_1239

Turpināt lasīt