Lauķi lielpilsētā – otrā daļa (ārpus NYC)

22.04., svētdiena – kļūstam motorizēti

No rīta mostamies ierasti agri. Šubs, neskatoties uz vakardienas ballēšanos, ir gatavs rīta sporta zāles apmeklējumam – tālu jau nav jādodas, vien jānobrauc stāvu zemāk. Atvadāmies, novēlam atbraukt pie mums ciemos uz Latviju, un dodamies katrs savās gaitās.

Šodien mums paredzēts tikt pie autiņa un beidzot izkratīties ārā no lielpilsētas. Lecam iekšā PATH, atpakaļ uz Manhetenu, braucam līdz galam – 33.ielai un medījam dzelteno līniju, kas aizvedīs uz Kvīnsu pēc mašīnas. Sev par nepatīkamu pārsteigumu vienā brīdī saprotam, ka iekāpuši dzeltenajā ta’ esam, bet tieši tajā, kas mums neder. Par laimi, tā vietā, lai noskaidrotu, kurš vainīgs, spējam pieslēgties lietas risināšanai. Ir krietns gabaliņš pabraukts par tālu, un jābrauc atpakaļ, lai pārkāptu uz īsto reisu. Skaidrs, ka uz 10.00 nepagūsim. Kā ir, tā ir. Nekur jau nebija solīts, ka būs viegli.

IMG_20180423_171843.jpg

Priekšplānā Niagāras ūdenskritums, tālākā plānā tilts starp ASV un Kanādu

Turpināt lasīt

Advertisements

Lauķu piedzīvojumi lielpilsētā, 1. – urbānā – daļa

Kādā janvāra vakarā jau ap gulēt ejamo laiku saņemu zvanu no Daces – “Laižam uz Ņujorku?” Pirmajā brīdī aiz pārsteiguma neattopu, ko atbildēt. Izmoku vien: “Cik ilgi var domāt?” “5 minūtes.” Notiek ātrā ģimenes sapulce, kuras laikā nolemjam par labu lielpilsētai. Pārapdzīvotu pilsētu apmeklējumi nav neviena no mums sapnis, taču biļešu cena ~160 EUR abos virzienos no Oslo liekas tik maz, ka nevar neņemt. Un pasauli redzēt un iepazīt arī gribas. Kopš mums ar ASV ir bezvīzu režīms, tas ir gaužām vienkārši tikt pie iebraukšanas atļaujas (ESTA) online, samaksājot 14 USD un pagaidot max 72 h apstiprinājumu (man bija jāgaida apmēram 10 minūtes).

IMG_6731

Big city

Turpināt lasīt


Uz salu pie geizeriem un vulkāniem

Kur gan lai latvietis aizbrauc ziemā, kad Latvijā ir tik auksts un drēgns, dienas tik īsas un naktis tik garas, vēji saldē un Ziemassvētki iespējams nemaz nebūs tik balti, kā gribētos? Protams, uz Islandi, kur pūš daudzkārt stiprāki vēji, dienas tikpat kā nav (tā ir apmēram 5h gara un septiņu dienu laikā saule mums uzspīdēja tieši vienu reizi uz nepilnu pusstundu). Bet dzirdētie nostāsti un redzētais bildēs mūsos abos ar Jāni bija sējuši interesi par šo gana eksotisko valsti, lai mums nebūtu grūti vienoties par savu Ziemassvētku laika ceļojuma galamērķi. Turklāt Ziemassvētki pēdējos trīs gadus man saistās ar vientuļo meža namiņu, par ko arī še esmu rakstījusi, šķita, ka Islandes apciemojums būs tematiski iederīgs Ziemassvētku reabilitēšanas notikumu attīstības ķēdē.

 

WhatsApp Image 2017-12-22 at 20.43.10

Dyrholaien

 

Turpināt lasīt


Korsikas pasakas jeb pastaiga pa GR20 (noslēgums)

15.augusts (otrdiena, 6.d.). Diena, kurā vairs neizliekamies, ka ir viegli

4:30 spiežos klāt vīram sildīties. Esmu atvieglota, ka drīz modinātājs. Sasildāmies un aprunājamies po dušam. Nolemjam, ka vakar bija mūsu ceļojuma sliktākā diena. Brokastis un sākam iet. Novienādojam savas realitātes un vienojamies, ka šis nav medusmēnesis un ka tas būs pārgājiena galā – dienās, kad zvilnēsim un atpūtīsimies. Man paliek pavisam mierīgi ap sirdi. Nekas īpašs jau šķiet ikrīta kāpiens – tas šodien ir uz 2.5h un padodas gana raiti. Pa ceļam sastopam govju bariņu. Augšā nonākuši, izpildām akrobātiskus trikus ar ķēdēm. Jānis kādā brīdī ieminas, ka jūt vājumu un iespējams ir saaukstējies. Tas tik vēl trūka.

Priekšā 2 stundu kāpiens

Turpināt lasīt


Korsikas pasakas jeb pastaiga pa GR20 (triloģijas 2.daļa)

12.augusts, sestdiena, pasaka par to, kā bruņurupucis ar zaķi piedalījās skriešanas sacensībās

Nakti guļu slikti. Mostos pirmo reizi 21, kad drusku sāk līt, bet tas ir pavisam īsi. Skaidrs, ka lietus gadījumā mūsu “teltī” nepavisam nebūtu sausi. Priecīga, kad pulkstenī pamanu 5, jo tas nozīmē, ka rīts jau ir klāt un var sākt legāli negulēt. Rīts bez vēja. Putni čivina, cilvēki laukumā sāk rosīties. Mums tiešām ticis luksus numurs, esam visnostāk no pārējiem. Jānis gan vēlāk saka, ka drīzāk mēs esam kā tādi atstumtie.

Dosies ceļā

Turpināt lasīt


Korsikas pasakas jeb pastaiga pa GR20 (triloģijas 1.daļa)

Pirmo reizi par GR20 jeb Eiropas grūtāko pārgājienu pār Korsikas kalnu masīvu ~200km garumā, ar 13km kāpumu (uzkāpt un nokāpt pusotru Everestu) izdzirdēju 2012.gadā, kad grūtākā dzīves brīdī drudžaini metos plānot, kā dzīvei piešķirt garšu un padarīt to interesantāku, lai mazāk laika pārdzīvot un sāpēt. Kāds paziņa iekomentēja tepat manā blogā, ka šis pārgājiens ir lieta, ko dzīvē paveikt. Doma materializējās šogad, gana neprātīgi – kā kāzu ceļojums. Manā iztēlē piecu gadu garumā bija saradušās gana daudz fantāzijas un iedomas, kā tas būs, taču bija pavisam citādāk.

Mūsu iecere, īpaši neplānojot, vien padzirdot, ka kopumā ir 16 posmi (pēc viena no ceļvežiem) un ka ir cilvēki, kas posmus apvieno, bija paveikt visu GR20 10 dienās, atstājot laiku pludmalei un atpūtai pēdējās 4 ceļojuma dienās. Pāris reizes aizbraukuši pakāpt vairākas stundas pa Āžu kalnu, aizņēmušies trūkstošās lietas (guļammaisi, somas, militārais pončo) jutāmies pilnībā sagatavojušies gaidāmajam piedzīvojumam. Turpināt lasīt


Roņu padarīšana

Pirmo reizi ideja par aukstuma peldi radās kopā skrienot ar man simpātisku cilvēku pirms 5 gadiem novembrī. “Nopeldamies?” viņš izmeta un, manu atbildi negaidot, devās pie ezera. Izjutu dikti lielas simpātijas, protams, kā gan teikšu “nē”, tamdēļ, gari nedomājot, sekoju. Drēbes nost, skrējiens iekšā mēness apspīdētajā Ķīšezerā un ļaušanās vēsajam ūdenim, kas apskaloja skrējienā uzkarsušo ķermeni. Tās sajūtas pēc man ārkārtīgi patika! Spridzīga enerģija, prieks, pat mazliet eiforijas. Pavisam drīz, skrienot vienatnē, man vajadzēja atkārtoti pārliecināties, vai man tiešām patika kaut kas tajā peldes momentā, vai arī skriešanas partneris vainīgs… Nu bet patīk! 31.decembrī mani pirmo reizi aizveda uz āliņģi – tepat Rīgā, Bābelīša ezerā. Tas tev vairs nebija skrienot, kad organisms uzsilis – aizbraucām, piegājām, noģērbos ielīdu un izlīdu. Arī šitais patīk! Tā tas turpinājās un turpinās vēl tagad – laika posmā no septembra līdz maijam ievēroju peldes režīmu vismaz vienu reizi nedēļā.

574826_10151222757399480_503311875_n

Pirmo reizi āliņģī

Kāpēc es to daru? Divi momenti.

Pirmais – kā ieraugu atklātu (reizēm var būt viegli aizsalis, tāds, ko man pa spēkam izlauzt) ūdeni, tā mani pārņem kaut kāda neaprakstāma vilkme un man vajag tikt tur iekšā. Ja tā ir vēl neapgūta ūdens tilpne, tad vel jo vairāk! Nesenākais piemērs ir decembrī ar mani kleitā, augstpapēžu zābakos un mētelī, lienu Līgatnē pa stāvu, slidenu krastu lejā pie Gaujas, tupus rāpus, turoties ar rokām pie saknēm, paskatīties, vai tad te būs peldams. Kad noinspicēts, ka peldams gana labi, tad šādā pašā paskatā kārpījos augšā krastā noģērbties, paņemt dvieli un atkārtot gājienu. Lieki piebilst, ka turpat blakus ceļš, bet par laimi diezgan vientuļš. Tikko septembrī gribēju atrast reiz garām paskrietu kūdras purva ezeriņu netālu no Baložiem un Medemciema esošajos Viršos – kad atrasts, protams, jānopeldas. Pat savā Ķengaraga promenādē biju pamanījusies atrast nostūri, kur netraucēti nopeldēties arī gaišā dienas laikā. Līdz dienai, kad man par pārsteigumu uzradās vēl viens ronis. Tagad, Jūrmalā dzīvojot, peldvieta atrodas nieka divu kilometru skrējiena attālumā. Retu reizi tā ir jādala ar kādu makšķernieku, nepilna gada laikā esmu pamanījusi vēl vismaz divus vēsās kailpeldes mīļotājus. Tā jau šķiet likumsakarība, ka viņi izrādās atvērti, gaiši un sirsnīgi cilvēki. Tur ūdenī pavisam noteikti noskalojas īgnums, dusmas vai kādas bēdas.

IMG_2430

Svešā ezerā novembrī

No šīs manas mīlestības pret ūdeni nereti ir cietuši mana auto pasažieri – neko daudz nepaskaidrojot, mēdzu piestāt un aizdoties peldītē. Fredis dziedāja – “lai, kur es eju, man līdz vienmēr smilšu krāsas portfelīts…” Man dvielis un ideālā gadījumā arī čības. Skrienot gan var iztikt arī bez šiem aksesuāriem.

Otrais moments ir tā sajūta, kad izlien no ūdens. Tas brīdis, kad ir tik silti un labi, un mierīgi, ka itin nekā uz pasaules vairs nevajag. Laiks uz pasaules apstājas. Sirds gavilē. Eiforija pilnīga. Tā varētu stāvēt un kaifot mūžīgi… Ne vella, pēc brīža sāk atsalt kāju un pavisam drīz arī roku pirksti. Ir vien jābeidz priecāties un mudīgi jāģērbjas kopā.

IMG_0585.JPG

Linezerā, atgriežoties no badošanās uz Ziemassvētkiem

Esot aukstajā ūdenī, es instinktīvi savelkos embrijā, plaukstas, cimdos tērptas un lūgšanā saliktas, atstāju laukā – tās man baisi salīgas. Nekustīgi sēžot, jau pēc īsa brīža sajūtu siltu telpu ap sevi. Prāts nomierinās, acis ierauga iepriekš nemanītas lietas – kā viļņi pa ūdens virsu rotājas, kādas mākoņfigūras aizslīd pa debess jumu, kas notiek un atrodas pretējā krastā.

Gribas pamēģināt? Es teiktu, ka ir pats labākais brīdis sākt. Turklāt, ja bail vienam, ir iespēja izvēlēties uzticamus un zinošus pavadoņus, dažus varu ieteikt. 🙂

Lai veselīgi un enerģiski!


Meditācija

Pirms pāris dienām man bija iespēja piedalīties Jura Rubeņa meistarklasē “TrainingLab” organizētās konferences “Iedvesma un līdzsvars 2017” ietvaros, un tās laikā lektors uzsvēra nepieciešamību ikkatram cilvēkam laiku pa laikam pabūt klusumā, lai satiktu sevi. Tajā brīdī pie sevis smaidīju un domāju, nu redz kur vēl viens pamatojums tam, kamdēļ jau kuro gadu tieši decembrī es izvēlos vienatni, aizmūkot prom no cilvēkiem uz mežu, uz vientuļo, pamesto namiņu, kur mani gaida (visticamāk gan, ka esmu viņai diezgan nepatīkams pārsteigums) vien pelīte. Šo laiku pavadīju, kā ierasts, bez īpašām ērtībām – ar atslēgtu telefonu, bez internetiem, izklaidēm un pārtikas.

img_5022

Rūķu saime pie Mazirbes pagrieziena

Turpināt lasīt


Lēciens zināmajā jeb kā ir vēlēties un to piedzīvot?

Šķiet, tas bija 2012.gads, kas tuvojās izskaņai, un tad es pirmo reizi, ziņkāres un iedvesmas vadīta, piekritu iesaistīties un padarboties ar savām vēlmēm – pasapņot un pierakstīt izsapņoto. Pirmajā brīdī šķita: “Nu kas par sviestu, kāda velna pēc te tagad kaut ko sapņot, ja tas tāpat nevar piepildīties un lieki tikai sevi kacināšu. Labāk tik dzīvošu nost.” Tā es toreiz domāju. Tomēr man kā ziņkārīgai būtnei pašas ziņkāre arī bija galvenais dzinulis pamēģināt. Toreiz rakstīju, ko vēlos sasniegt gada, divu, piecu, desmit laikā. Dažas vēlmes rakstījās pavisam droši, dažas  – drusku bailīgāk, kāda tā arī palika neuzrakstīta.

kolazas2-scaled500.jpg

Nolekt no tilta? Kāpēc ne

Turpināt lasīt


Cilvēki manā ceļā

Kad man bija 18 un tikko kā biju izkāpusi no vidusskolas sola, kādu vasaras rītu devos ar autobusu uz Rīgu, lai iesniegtu dokumentus universitātē. Toreiz apsēdos blakus – kā izrādījās – ļoti mutīgam puisim, kurš nekavējās uzsākt sarunu. Ātri noskaidrojām, ka mums ir kopīgi paziņas un ka pasaule ir maza. Runājām par šo un to, viņš stāstīja, ka plāno pastaigāt pa Rīgas birojiem un pajautāt, vai viņi to nevēlas noalgot. Man, kas toreiz knapi pār lūpu spēja pārspļaut, tas likās kosmoss – pirmkārt, jau tas, ka viņš tik mierīgi un brīvi uzsāk sarunu ar svešu cilvēku, kas apsēdies blakus autobusā, otrkārt, tas, ka viņš tagad brauks un staigās, prasīdams, vai viņu kāds nevēlas paņemt darbā. Viņam tika visa mana apbrīna un es pat sapņot neuzdrīkstējos, ka kādreiz varētu spēt tik brīvi uzrunāt svešinieku.

IMG_3969.JPG

Skaists tas mans ceļš

Turpināt lasīt