Roņu padarīšana

Pirmo reizi ideja par aukstuma peldi radās kopā skrienot ar man simpātisku cilvēku pirms 5 gadiem novembrī. “Nopeldamies?” viņš izmeta un, manu atbildi negaidot, devās pie ezera. Izjutu dikti lielas simpātijas, protams, kā gan teikšu “nē”, tamdēļ, gari nedomājot, sekoju. Drēbes nost, skrējiens iekšā mēness apspīdētajā Ķīšezerā un ļaušanās vēsajam ūdenim, kas apskaloja skrējienā uzkarsušo ķermeni. Tās sajūtas pēc man ārkārtīgi patika! Spridzīga enerģija, prieks, pat mazliet eiforijas. Pavisam drīz, skrienot vienatnē, man vajadzēja atkārtoti pārliecināties, vai man tiešām patika kaut kas tajā peldes momentā, vai arī skriešanas partneris vainīgs… Nu bet patīk! 31.decembrī mani pirmo reizi aizveda uz āliņģi – tepat Rīgā, Bābelīša ezerā. Tas tev vairs nebija skrienot, kad organisms uzsilis – aizbraucām, piegājām, noģērbos ielīdu un izlīdu. Arī šitais patīk! Tā tas turpinājās un turpinās vēl tagad – laika posmā no septembra līdz maijam ievēroju peldes režīmu vismaz vienu reizi nedēļā.

574826_10151222757399480_503311875_n

Pirmo reizi āliņģī

Kāpēc es to daru? Divi momenti.

Pirmais – kā ieraugu atklātu (reizēm var būt viegli aizsalis, tāds, ko man pa spēkam izlauzt) ūdeni, tā mani pārņem kaut kāda neaprakstāma vilkme un man vajag tikt tur iekšā. Ja tā ir vēl neapgūta ūdens tilpne, tad vel jo vairāk! Nesenākais piemērs ir decembrī ar mani kleitā, augstpapēžu zābakos un mētelī, lienu Līgatnē pa stāvu, slidenu krastu lejā pie Gaujas, tupus rāpus, turoties ar rokām pie saknēm, paskatīties, vai tad te būs peldams. Kad noinspicēts, ka peldams gana labi, tad šādā pašā paskatā kārpījos augšā krastā noģērbties, paņemt dvieli un atkārtot gājienu. Lieki piebilst, ka turpat blakus ceļš, bet par laimi diezgan vientuļš. Tikko septembrī gribēju atrast reiz garām paskrietu kūdras purva ezeriņu netālu no Baložiem un Medemciema esošajos Viršos – kad atrasts, protams, jānopeldas. Pat savā Ķengaraga promenādē biju pamanījusies atrast nostūri, kur netraucēti nopeldēties arī gaišā dienas laikā. Līdz dienai, kad man par pārsteigumu uzradās vēl viens ronis. Tagad, Jūrmalā dzīvojot, peldvieta atrodas nieka divu kilometru skrējiena attālumā. Retu reizi tā ir jādala ar kādu makšķernieku, nepilna gada laikā esmu pamanījusi vēl vismaz divus vēsās kailpeldes mīļotājus. Tā jau šķiet likumsakarība, ka viņi izrādās atvērti, gaiši un sirsnīgi cilvēki. Tur ūdenī pavisam noteikti noskalojas īgnums, dusmas vai kādas bēdas.

IMG_2430

Svešā ezerā novembrī

No šīs manas mīlestības pret ūdeni nereti ir cietuši mana auto pasažieri – neko daudz nepaskaidrojot, mēdzu piestāt un aizdoties peldītē. Fredis dziedāja – “lai, kur es eju, man līdz vienmēr smilšu krāsas portfelīts…” Man dvielis un ideālā gadījumā arī čības. Skrienot gan var iztikt arī bez šiem aksesuāriem.

Otrais moments ir tā sajūta, kad izlien no ūdens. Tas brīdis, kad ir tik silti un labi, un mierīgi, ka itin nekā uz pasaules vairs nevajag. Laiks uz pasaules apstājas. Sirds gavilē. Eiforija pilnīga. Tā varētu stāvēt un kaifot mūžīgi… Ne vella, pēc brīža sāk atsalt kāju un pavisam drīz arī roku pirksti. Ir vien jābeidz priecāties un mudīgi jāģērbjas kopā.

IMG_0585.JPG

Linezerā, atgriežoties no badošanās uz Ziemassvētkiem

Esot aukstajā ūdenī, es instinktīvi savelkos embrijā, plaukstas, cimdos tērptas un lūgšanā saliktas, atstāju laukā – tās man baisi salīgas. Nekustīgi sēžot, jau pēc īsa brīža sajūtu siltu telpu ap sevi. Prāts nomierinās, acis ierauga iepriekš nemanītas lietas – kā viļņi pa ūdens virsu rotājas, kādas mākoņfigūras aizslīd pa debess jumu, kas notiek un atrodas pretējā krastā.

Gribas pamēģināt? Es teiktu, ka ir pats labākais brīdis sākt. Turklāt, ja bail vienam, ir iespēja izvēlēties uzticamus un zinošus pavadoņus, dažus varu ieteikt. 🙂

Lai veselīgi un enerģiski!

Advertisements

Meditācija

Pirms pāris dienām man bija iespēja piedalīties Jura Rubeņa meistarklasē “TrainingLab” organizētās konferences “Iedvesma un līdzsvars 2017” ietvaros, un tās laikā lektors uzsvēra nepieciešamību ikkatram cilvēkam laiku pa laikam pabūt klusumā, lai satiktu sevi. Tajā brīdī pie sevis smaidīju un domāju, nu redz kur vēl viens pamatojums tam, kamdēļ jau kuro gadu tieši decembrī es izvēlos vienatni, aizmūkot prom no cilvēkiem uz mežu, uz vientuļo, pamesto namiņu, kur mani gaida (visticamāk gan, ka esmu viņai diezgan nepatīkams pārsteigums) vien pelīte. Šo laiku pavadīju, kā ierasts, bez īpašām ērtībām – ar atslēgtu telefonu, bez internetiem, izklaidēm un pārtikas.

img_5022

Rūķu saime pie Mazirbes pagrieziena

Turpināt lasīt


Lēciens zināmajā jeb kā ir vēlēties un to piedzīvot?

Šķiet, tas bija 2012.gads, kas tuvojās izskaņai, un tad es pirmo reizi, ziņkāres un iedvesmas vadīta, piekritu iesaistīties un padarboties ar savām vēlmēm – pasapņot un pierakstīt izsapņoto. Pirmajā brīdī šķita: “Nu kas par sviestu, kāda velna pēc te tagad kaut ko sapņot, ja tas tāpat nevar piepildīties un lieki tikai sevi kacināšu. Labāk tik dzīvošu nost.” Tā es toreiz domāju. Tomēr man kā ziņkārīgai būtnei pašas ziņkāre arī bija galvenais dzinulis pamēģināt. Toreiz rakstīju, ko vēlos sasniegt gada, divu, piecu, desmit laikā. Dažas vēlmes rakstījās pavisam droši, dažas  – drusku bailīgāk, kāda tā arī palika neuzrakstīta.

kolazas2-scaled500.jpg

Nolekt no tilta? Kāpēc ne

Turpināt lasīt


Cilvēki manā ceļā

Kad man bija 18 un tikko kā biju izkāpusi no vidusskolas sola, kādu vasaras rītu devos ar autobusu uz Rīgu, lai iesniegtu dokumentus universitātē. Toreiz apsēdos blakus – kā izrādījās – ļoti mutīgam puisim, kurš nekavējās uzsākt sarunu. Ātri noskaidrojām, ka mums ir kopīgi paziņas un ka pasaule ir maza. Runājām par šo un to, viņš stāstīja, ka plāno pastaigāt pa Rīgas birojiem un pajautāt, vai viņi to nevēlas noalgot. Man, kas toreiz knapi pār lūpu spēja pārspļaut, tas likās kosmoss – pirmkārt, jau tas, ka viņš tik mierīgi un brīvi uzsāk sarunu ar svešu cilvēku, kas apsēdies blakus autobusā, otrkārt, tas, ka viņš tagad brauks un staigās, prasīdams, vai viņu kāds nevēlas paņemt darbā. Viņam tika visa mana apbrīna un es pat sapņot neuzdrīkstējos, ka kādreiz varētu spēt tik brīvi uzrunāt svešinieku.

IMG_3969.JPG

Skaists tas mans ceļš

Turpināt lasīt


Dzīšanās pēc lāčādas jeb gada sportiskā mērķa īstenošana

Priekšvārds

Ilgāku laiku tirinoties un neko īpašu skriešanas jomā nesasniedzot (lasīt: slinkojot un urbjot plāno galdiņu), sapratu, ka pietrūkst mērķa. Tas disciplinētu un būtu, uz ko tiekties. Noskatoties 2015.gada Cēsu Eco Trail (CET) apbalvošanu no brīvprātīgā skatu punkta, pie sevis nopūtos, cik forši būtu ietrāpīt trijniekā šādā pasākumā un uzrāpties smaidīgai uz pjedestāla.

Capture

Papēžos un ar lāčādu

Turpināt lasīt


Ai bailes, bailes, ai, nāves bailes, spocīgi jocīgi lūr!*

Reizēm nav spēka un vēlēšanās samierināties ar cita lēmumu, kas ļoti skar manis pašas dzīvi, taču, laikam ejot, nāk izpratne un pieņemšana. Liekas – es taču zinu un redzu labāk! Taču tajā brīdī vienīgais, kas runā, ir ego, kurš vēlas apmierināt savas savtīgās altruisma un mīlestības iepakojumā iesaiņotās vēlmes un kas nevēlas piedzīvot sāpes, lai arī zina, ka tās dvēselei nes valgmi un pietuvina pašu savam esības kodolam. Mirkli vēlāk izdaru kaut ko savam iekšējam zvēram tik ļoti nesaprotamu un neaptveramu kā iešanu pāri 500 grādu karstām degošām oglēm vai sadauzītu stiklu kaudzei un kārtējo reizi saprotu, ka dzīvē izkāpt no komforta zonas ne tikai nāksies, bet arī vajag. Ka neērtas sarunas vai nepatīkamas situācijas ir jārisina un jālauž tā bulta pušu. Ka baidīties no negaidītiem dzīves pavērsieniem ir normāli, bet vēl normālāk ir spēt šīs bailes pārvarēt un paskatīties, kas no tā labs izvēršas. Ka cerība un ticība izšķir daudz ko un jau ir puse no izdošanās, taču bez otriem 50 procentiem jeb darīšanas ar pliku ticību nepietiks un nesanāks.

stikli

Stiklos

*Vairāk nekā gadu nogulējis melnrakstos, taču nav savu aktualitāti mainījis.


Skrējiens ar troļļiem

Plānojot ikgadējo viesošanos Norvēģijā, ienāca prātā paskatīt, vai to ir iespējams apvienot ar kādu skrējienu. Tā tiku pie Ultrabirken – nieka 3h brauciena ar vilcienu attālumā no mūsu mītnes pilsētas Lierbyen līdz Lillehammerei. Tiesa, ilgi vilcinājos ar reģistrēšanos ITBS dēļ, uz šo soli beidzot sadūšojos tik maija vidū, no pusmaratona, maratona un 60km izvēloties garāko variantu.
Ierodos Lillehammerē dienu iepriekš un, apskatot pilsētu, gluži negaidīti gājēju ielas vidū satieku Latvijā mūžību neredzēto Elitu. Skries rīt pusmaratonu. Novēlam viena otrai izdošanos un šķiramies.

IMG_3262 (1).JPG

Skats no trases

Turpināt lasīt


ITBS dienasgrāmata

Jau agrā bērnībā apgūstam prasmi – pieturēt (-ties) un palaist – tad, kad, mēģinot nostāvēt, izdomājam, kad jāpieturas pie gultiņas malas un kad to var droši laist vaļā. Šī prasme lieti noder pieaugušo dzīvē, kad ir jāatlaiž lietas, kas uz brīdi traucē vai apgrūtina. To var teikt gan par nestrādājošām attiecībām, nepatīkamu darbu, kaitīgiem ieradumiem, gan vēl virkni visādām citām lietām. Man jaunais gads lika palaist vaļīgāk skriešanu un 2016.gadā sasapņotos skriešanas mērķus, piespēlēdams iliotibiālās saites iekaisumu jeb ITBS. Var teikt, ka citādāk kā vien no savām kļūdām es nemācos. Tad nu no šī es beidzot saprotu, ka plika skriešana nekam neder – jāstiprina arī pārējie muskuļi, kas skrienot netiek īpaši nodarbināti. Īsāk sakot – pie ITBS izredzes tikt ir tiem skrējējiem, kam vāji dibena un augšstilbu aizmugures un sānu muskulatūra.

itbs

Iliotibiālā saite

Turpināt lasīt


Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Turpināt lasīt


Ar steigu jāatgūst svētkos zaudētais svars vol2

Šī gada decembris iegrozījās tikpat vēlīgs kā pagājušā un Ziemassvētkos atkal varēju atļauties aizbēgt prom uz vientuļo meža namiņu. Formāts jau zināms – nedēļu prom, bez pārtikas, bez izklaidēm, bez grāmatām un internetiem, bez komunikācijas ar ārpasauli. Attīrīties fiziski un garīgi, mazliet pastrādāt ar iekšējo pasauli, sāpēm un sapņiem, kam ikdienā mēdz nepietiek nedz spēka, ne laika. Man plānā ir noslēgt un aizvadīt 2015.gadu, kas ir bijis ļoti ziemīgs un pelnījis nosvinēt tā beigas, skatīt krāsainus sapņus un smelties iedvesmu. Un tad ar svaigiem spēkiem, iespaidiem, iecerēm un enerģiju mesties iekšā personīgajā pavasarī jeb 2016.gadā!

Jūra

Jūra

Turpināt lasīt