Tag Archives: 21km

Gada spontānākās sacensības – Aizkraukles pusmaratons

Esot atvaļinājumā, kādas divas nedēļas nesanāca apgrozīties sociālajos tīklos (izņemot endomondo, kur ievadīju noieto distanci), līdz ar to informācija par gaidāmo pirmo Aizkraukles pusmaratonu man paslīdēja garām. Pa ceļam mājup sāku satraukties par to, ka tuvojas NRM un ka nav pagūts izskriet garo treniņu un nupat ir pēdējā iespēja to izdarīt. Sēžot Frankfurtes lidostā un gaidot reisu uz mājām, atradu wifi un ielīdu noskrien.lv paskatīties, vai neplānojas kāds SSV sērijas koptreniņš. Šajā brīdī pamanīju, ka nākamajā dienā ir augstāk minētais skrējiens Aizkrauklē un ka daži labi pazīstami biedri plāno doties, turklāt vēl meklē tranpsportu. Jūtu nedaudz kāpjam asins spiedienu, jo šogad vēl nav sanācis atklāt sacensību sezonu, lai gan divi Skrien Latvija posmi jau aiz muguras. Iekomentēju, ka varam tikties vagonā un startēt no Rīgas centrālās stacijas 8 ar kapeikām (centiem?).

Ap plkst. 23.00 ielidoju Rīgā un, gaidot somu, ielienu forumā paskatīties, kas pa šo laiku noticis. Artūrs ir uzrakstījis, ka jātiekas trešajā vagonā, savukārt Linda iekomentējusi, ka baigi agri un viņa vēl skatīsies, vai gribēs mosties. Nosmejos, ka man vēl kāds brītiņš paies, līdz tikšu līdz gultai un rīt noteikti nebūšu izgulējusies.

Stacijā satiekamies visi trīs un vēl daži zināmi skrējēji ir manāmi. Cik sevi atminos, Aizkrauklē neesmu bijusi un man patīk jaunas pieredzes. Nogurums no ceļošanas un neizgulēšanās nedaudz ir jūtams. Aiz muguras ir teju 3 nedēļas garš atvaļinājums ar noietiem gandrīz 300km, daudz sarkanā portugāļu un spāņu vīna, un kopumā kādiem trim īsiem skrējieniem. Saprotot, ka šīs nav apmeklētākās sacensības, domās plānoju šodienas mērķus. Man patīk pārdomu pieticīgais, taču arī realitātei un labai pašsajūtai tuvākais rezultāts – nebūtu slikti iekļūt dāmu trijniekā.

Image

Iesildāmies un mazliet aplūkojam trasi

Turpināt lasīt

Advertisements

Pēc zelta uz Siguldu

Skriešanas seriāla “Skrien Latvija” pēdējais posms nu jau tradicionāli norisinās oktobrī Siguldā – laikā, kad puse Latvijas uz turieni dodas baudīt zelta rudeni. Skrējēji arī, kā zināms, ir dabas mīļotāji, tādēļ sastrēgums uz A2 paredzams divtik liels.

Image

Turpināt lasīt


Trīs dienas Kuldīgā un PB rociņā

Ceļš uz Kuldīgu sākas jau piektdien. Vienā mašīnā satiekamies patīkama četrotne. Iesildīsim pirtiņu, kur rītnakt pievienosies vēl citi skrējēji. Esmu mazliet sadugusi – mokos ar vēdergraizēm un prāts uz skriešanu nenesas nemaz. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka bez sirdsapziņas pārmetumiem izlaižu piektdienas vakara treniņu, tā vietā izvēloties dziedinoša vīna glāzi.

Jau kuro gadu Baltijas karstākais pusmaratons nemaz tik ļoti karsts nav. No rīta laukā līņā viegls lietutiņš. Dodoties uz startu, pat nedaudz salst. Tepat pie mājām ir novietota 3.kilometra atzīme. Līdz startam nepilns kilometrs. Trase ir mainīta ceļu remontu dēļ. Izpaliks skrējiens pār tiltu ar gleznaino skatu uz Ventas rumbu, tā vietā apļosim upes vienā krastā. Finišs ir izvietots estrādē – kā īstā šovā.

SAMSUNG

Svētdienas rumbas pastaigas bilde, autors Matīss

Turpināt lasīt


Dari to ar sirdi

Tieši tādas pārdomas izraisīja komandas biedra Jurģa publicētais bloga  ieraksts par skriešanu pēc pulsa plāna. Aizdomājos par to, ka vairākās pēdējās sacensībās sevi nemaz neesmu centusies apgrūtināt ar pulsometra uzlikšanu. Būtiska informācija par to, kā šādā slodzē darbojas mana sirds, ir tikusi ignorēta. Nolēmu kaut ko šajā sakarā mainīt un vairāk darīt “ar sirdi”.

Burtiski trīs dienas pirms Liepājas pusmaratona man var teikt uzdāvināja dalību šajā pasākumā. Vakarā izskrēju labu treniņu, kur 6 kilometrus pieveicu ar vidējo ātrumu 4′:15″, puse no tiem izteiktā pretvējā. Not bad. Divas dienas pirms pasākuma sāku meklēt transporta iespējas, kas pēc piektajā piegājienā vainagojās panākumiem. Plāns ir gaužām skaidrs – skriešu pēc pulsa, pirmajā aplī nelaidīšu pāri 170, pēc tam jau redzēs. 🙂 Liepājā ir tikai 3 apļi, kas sakrīt ar manu iemīļoto distances dalīšanas paņēmienu – trīs trešdaļās, no kurām parasti otro trešdaļu uzskatu par visgrūtāko. Ievads gatavs, turpinājums sekos pēc pāris dienām.

Turpināt lasīt


Trešo reizi PPP jeb kā man negāja Ventspilī

Domāju, nevienam nebija pārsteigums par to, ko izpildīju Ventspilī – tādēļ arī tapa iepriekšējais dienasgrāmatas ieraksts, lai te nebūtu gari jātaisnojas. Gandrīz 1:41 bija gana loģisks rezultāts pēc neilgas patupēšanas fiziskajā bedrē.

Līdz ar to 22.datumā plānotās sacensības nebija gana spēcīgs iemesls, lai palaistu garām saulgriežu atzīmēšanu iepriekšējā vakarā.

Image Turpināt lasīt


Maisam gals ir vaļā

Man pat prātā nenāca, ka pa ziemu kājas būs tik nocietušās pēc kādas ātrākas izkustēšanās sacensībās, ka aprīļa pirmo nedēļu dīžāties dīžāsies tīksmās Rēzeknes pusmaratona gaidās. Galīgi neiepriecināja laika apstākļi, kas plosījās šajā nedēļā. Piektdienas vakarā zemi apklāja ievērojama sniega sega. Atlika vien cerēt, ka līdz nākamajai dienai trase būs tīra un atkususi.

Šie mači savā ziņā bija īpaši ar to, ka Ežu komanda pirmo reizi devās kopā vienā transporta līdzeklī. Ņemot vērā to, ka mūsu rindas neilgi pirms Rēzeknes pusītes bija papildinājuši divi jauni eži – Linda un Jurģis – pāris dienas pirms sacensībām uzrīkojām klases vakaru jeb sapazīšanās koptreniņu un izkarsēšanos pirtī. Līdz ar to omulīgajā transporta līdzeklī sakāpām, iztikuši bez mulsuma pilnām klusuma pauzēm. Jokos un priekos turpceļš paskrēja nemanot.

Rēzekne sagaidīja, sniegā satinusies. Iebraucām gana laicīgi, lai bez stresa tiktu pie starta numuriem, pārģērbtos un vēl arī iesildītos. Distance izkārtota 5 apļos, tas būs kas jauns, jo parasti esmu radusi pie ne vairāk 4 apļiem. Atmosfēra ir spridzīga un priecīga, daudz pazīstamu seju un pakaušu. Starta koridorā ir diezgan spiedīgi, jo kopā startē vairāku distanču dalībnieki. Līdz ar to pēc starta šāviena atskanēšanas pirmā minūte paiet, lēnām un uzmanīgi laipojot starp skrējējiem. Pavisam drīz jau pūlis mazliet izretojas un var sākt tesienu (© Edgars).

Image

Cimdi jau nomesti, rāpjamies augšā trakajā kalniņā.

Turpināt lasīt


Pēc sudraba un personīgā rekorda dzenoties

Par Ozolniekiem runā kā par personīgo rekordu kaltuvi – gan plakanā trase, gan spirdzinošie rudens laika apstākļi, tāpat arī skrējēju sportiskās formas virsotne nereti tiek sasniegta rudenī – tas viss runā par labu šim apgalvojumam. Pagājušajā gadā Ozolnieku pusmaratonā izdevās izskriet savu labāko rezultātu pusmaratonā, tādēļ jau gada sākumā zināju, ka savu kārtējo rekordu mēģināšu atkal labot tieši tur.

Man labvēlīgi iekārtojās arī tas, ka “Ežu” komandas biedrs Edgars savu rekordu bija izskrējis Siguldā pirms nedēļas un vēlīgi piedāvāja savus tempa turētāja pakalpojumus Ozolniekos. Par piedāvājumu ļoti priecājos un nekavējos to pieņemt.

Photo_10


42,195 km.

Iesākot šo rakstīt, es ne vella nezinu, kas tur galā būs. Jo šodien ir sestdiena, bet maratons ir rīt.

Stāstam sākums meklējams augusta vidū, kad saņēmu sms no Sportlat, ka nupat ir pēdējā stundiņa klāt, lai par lētāku samaksu piereģistrētos Valmieras maratonam. “Hm,” aizdomājos. It kā vasaru čakli esmu skrējusi atšķirībā no iepriekšējiem gadiem un kas to zina, vai vēl kādreiz varētu tik labvēlīgi iekārtoties apstākļi, lai pieveiktu maratonu – katra kārtīga skrējēja sapni. Vēl maijā, kad noskrien.lv klubiņš saorganizējās uz koptreniņu, kurā noskrēju 32 km, teicu, ka tas nav man (bija ārkārtīgi grūti). Bet nu, izlasījusi šo nevainīgo ziņu, sapratu, ka āķis ir lūpā. Rezumē – gari nedomājot, veicu reģistrēšanos. Un no tā brīža vairāk vai mazāk sāku satraukties par to, kā ar šo man veiksies. Satraukums pēdējās dienās gan kaut kur ir pačibējis. Zinu tik to, ka viena nevēlos skriet, tādēļ mēģinu izšķirties starp divām TT kompānijām – uz 4h vai uz 3:45. Šobrīd ir 8 vakarā, esmu pabijusi kino un pastaigājusies pa Botānisko dārzu, sāedusies pastu un man nāk miegs. Agri, ne? Čakli piestumjos arī ar Laimas konfektēm “Rīts”, ko šorīt sapirkos kopā ar citiem tikpat noderīgiem pārtikas produktiem. Vēl tikai jāuzmaļ dabīgais želejas ekvivalents (kas man – izrādās – padodas varen gards ar pirmo paņēmienu – banāns, selerijas kāts, dateles, čia, citrona sula, ūdens), jāsaliek somas saturs vienuviet (mīļākais skriešanas krekliņš jau ir sameklēts) un var sākt gaidīt stresu. Līdz 33.kilometram esmu bijusi, bet kas ir aiz šīs atzīmes? To es uzzināšu rīt.

Svētdiena, 8 no rīta. Skan modinātājs un es jūtu, ka man ļoti negribas celties. Pie sevis nosmejos, ka organisms ļoti labi zina, uz kurieni es to vedīšu, tamdēļ pretojas. Minūtes paskrien ātri un man jau ir jābūt laukā, lai uzsāktu ceļu uz Valmieru, kad vēl tikai cīnos ar auzu pārslu biezputru.

Ceļš paskrien ātri, Valmiera ir klāt, saģērbšanās, numuru izņemšana. Stresa joprojām nav, tieši pretēji – jūtos ļoti pat neraksturīgi flegmatiska. Neliels satraukums uz brīdi parādās kādas 5 minūtes pirms starta, kad paklausos austiņās, ko šodien varētu klausīties no mūzikas.


Pirmie ārzemju 21 km šogad – Tallinā

Stāsts jau sen vairs nav tikai par sacensībām. Emocijas, mērķi, sabiedrība, saviesīgā dzīve, sarunas, makaroni, baznīctorņi, mākoņi, debesis, iepazīšanās, ziņkāre, sapņi, alus, muzeji, pirts. Un nedaudz arī skriešana. Tallina bija līdz galvassāpēm piesātināta ar to visu. Arī sirsnīgākais finišs līdz šim. Tieši Tallinā dzima doma par to, ka tādam arī ir jābūt ārzemju skrējienam – ar pilnasinīgu uzdzīvi pirms vai pēc tā, iepazīstot vietējo vidi & cilvēkus, vienlaikus rekordu krišanu pietaupot dzimtenes trasēm. Urbānā leģenda par to, ka Tallinā jebkur pieejams bezmaksas WiFi, tika sagrauta jau pirmajās minūtēs pēc izkāpšanas no auto; paša skrējiena organizācija bija līmenī – vietējiem LV censoņiem ir, ko pamācīties.

Sportfoto_2012-09-09_seb_tallinn_marathon_6766Mg9301-l



Trešā sporta klase

Nu nebiju es plānojusi šogad skriet Liepājā, bet tomēr divas nedēļas pirms pasākuma pārdomāju. Un esmu priecīga, ka tā, jo Liepājas pusīte ir kļuvusi par manām mīļākajām sacensībām 2012.gadā (jā, es zinu, ka gads tikai pusē).

Tāpat arī nebiju ieplānojusi doties uz Liepāju dienu iepriekš, bet pēdējā brīdī (iepriekšējā vakarā ap 22.00) savus plānus mainīju un pievienojos ekipāžai, kas nolēmusi startēt Kurzemes virzienā sestdien no rīta ap 10.00 (kāpēc tik agri? 😮 ).

Ceļabiedri ir jau agrāk iepazīti, patīkama atkalredzēšanās. Salieku mantas bagāžniekā (jūtos, it kā būtu izvākusies no mājām – kas the hell ir tajās somās???) un ceļš var sākties. Diena solās būt vējaina un lietaina, taču pagaidām spīd saule. Turpināt lasīt